Latviešu rakstnieces Ilzes Kalnāres dzīve noslēdzās ātri - piecdesmit gadu vecumā viņa pati aizgāja no dzīves, pārdzīvojumu un slimību salauzta, nespēdama ciest pastāvīgas sāpes, velti pūlējusies atrast spēku dzīvot. Traģiska izskaņa traģiskam mūžam.
Viņas nozīmīgākā literārā darbība izbeidzās vēl daudz ātrāk - gandrīz visus savus daijdarbus Ilze Kalnāre ir uzrakstījusi līdz divdesmit septiņu gadu vecumam (1935-1945), kas rakstniekam, sevišķi prozaiķim, ir tikai radošā cela sākums. Tādējādi I. Kalnāres literārais mantojums apjomā nav liels. Taču tas ir skatāms nesaraujamā saistībā ar viņas dzīves traģēdiju, kas ir dala no latviešu tautas likteņa. Ilzes Kalnāres dzīves gājums ir viena no nežēlīgākajām liecībām par rakstnieka likteni totalitārisma apstākļos, savukārt viņas daijdarbi ir nepārvērtējama liecība laikmetam, kurā dzīvoja Ilze Kalnāre.
DZĪVE
Dzejnieces māte Marta Dreimane cēlusies no Vestienas Igaļiem. 1906. gadā viņa sākusi studēt medicīnu Tērbatas universitātē un, pēc nostāstiem, bijusi pirmā latviešu sieviete šajā fakultātē. Tomēr studijas Marta Dreimane nav beigusi, bet turpmāk strādājusi par skolotāju un mājskolotāju Somijā, Krievijā, Japānā, Kīnā. Pēterburgā Marta Dreimane apprecejusies ar krievu skolotāju Nikolaju Ivanovu (1891-1976). Viņiem bijuši divi bērni - Ņina - vēlāk dzejniece Ilze Kalnāre un Ansis. Ņina dzimusi 1918. gada 27. janvārī Gdovā. Tēvs bijis iecienīts skolotājs, aizrautīgs sava darba darītājs. Jau krietni gados būdams, viņš beidzis Ļeņingradas A. Hercena pedagoģisko irrstitūtu, bijis viens no Gdovas muzeja dibinātājiem.
…
