Manas pārdomas par romānu
Ilzes Kalnāres romāns „Aktrise Ragārēs” mani piesaistīja ar to, ka darbība risinās mūsu rajona nelielajā pagastā – Skrīveros. Saistošs šķita sižets par vienkāršo lauku dzīves atainojumu un spilgtiem tēliem – saimniekiem, kalpiem. Sevišķas simpātijās manī izraisīja romāna galvenā varone – vienkāršā meitene Ieva.
Šis romāns ir ļoti vienkāršs un labi saprotams jebkura vecuma cilvēkam, kaut arī darbība risinās 20. gadsimta trīsdesmitajos gados. Romānā ļoti skaidri atklājas saimnieka un kalpu attiecības lauku sētā.
Es vēlētos satikt tādu cilvēku kā Ieva, jo viņa ir ļoti gudra sieviete un dzīve vēlas sasniegt savu mērķi. Manuprāt, Ieva ir ļoti optimistiska, jo viņa par citiem nedomā sliktu un tad, kad viņu kāds paķircina vai aprunā, viņa vienkārši pasmaida un atbild tā, ka smējējs otrreiz neuzdrošinātos, ko līdzīgu atkārtot. Man Ievā nepatika, tas, ka viņa atteicās no savas laimes ar Silieti un pieņēma Kārļa bildinājumu. No šīs situācijas varam saprast, ka cilvēks apprecoties bez mīlestības var nonākt īstā ellē, kurā būs daudz mocības. Ievai nācās pārciest daudz grūtības pēc apprecēšanās ar Kārli, strādājot savā lauku mājā.
Pēc lasītā romānā, var spriest, ka nevajag vienmēr būt lepnam, jo dažkārt lepnība ir nevietā. Romānā tas atklājas Ievas un Silieša rīcība, kad Silietis bildināja Ievu, Ieva bija par lepnu, lai pieņemtu Sielieša bildinājumu, bet arī Silietis bija par lepnu, lai vēlāk pieņemtu Ievu, viņas kāzu priekšvakarā. Manuprāt, ja lepnība ir nevietā, tad nekur tālu nevar tikt, jo cilvēkam vajag mācēt atmest lepnību, lai sasniegtu savus mērķus.
Šajā romānā rakstniece prasmīgi ievijusi dzīves gudrības, no kurām var daudz ko mācīties. Visvairāk man patika atziņa, ka „vajadzība izmāca visu”. Šī atziņa ļoti atbilst Ievai, jo viņa, lai sasniegtu savu mērķi, iemācījās daudz dažādus lauku darbus, piemēram, govs slaukšanu.
No romāna es guvu pozitīvas emocijas, jo romānā nav tāda tēla, kurš būtu ļoti ļauns un vēlētu citiem sliktu. Negatīvās emocijas es guvu tad, kad Ieva sāka strādāt savā lauku mājā un tad, kad Ievai ritēja pēdējās dzīves minūtes, bet arī tad Ieva bija optimistiska, jo viņa atcerējās savu vasaru, mīlestību un pēdējos divus gadus.
Lasot romānu, ļoti attīstās fantāzija, jo romānā ir daudz saktu un tēlainu dabas aprakstu, kuri veicināt, veicina fantāziju.
Es sapratu to, ka dzīvē nekas nav vērtīgāks par īstu laimi, bet mēs to varam iegūt tikai tad, ja paklausām savai sirdij un riskējam ar visu, jo tie, kas neriskē, tie nevinnē. Dzīve ir spēle un to vajag prast pareizi izspēlēt. Tie, kuri prot izspēlēt pareizi, tie ir ļoti laimīgi, bet tie, kas pat nepamēģina ir tur pat, kur bija jau sen un savu mērķi vēl aizvien nav sasnieguši.
Šo romānu es ieteiktu izlasīt visiem, bet īpaši tiem, kuriem nav savs dzīves mērķis un tiem, kuri pēc pirmās neveiksmes aizmirst savu mērķi.
Lai mēs būtu laimīgi, pratīsim pareizi izspēlēt savu dzīves spēli! Pareizi izspēlējot savu dzīvi un dažkārt arī ar to riskējot mēs kļūsim ļoti laimīgi un mūsu dzīve būs daudz interesantāka un krāsaināka.
…
