Labklājība nozīmē ne tikai augstus valsts makroekonomiskos rādītājus, bet arī cilvēka cienīgu dzīves līmeni – tādu, kurā indivīds ne tikai nodarbojas ar iztikas pelnīšanu, bet iesaistās arī dažādos sabiedriskos pasākumos, lai kāds būtu to raksturs – politisks, ekonomisks, kultūras, reliģisks u.c. Iesaistoties sabiedriskajā dzīvē, indivīds kopā ar pārējiem indivīdiem veido labklājības balstu – sabiedrības sociālo kapitālu.
Tautas attīstībai jābūt ilgstošai, lai šodienas progress nāktu par labu nākamajām paaudzēm un garantētu tām izvēles iespējas.
Attīstības centrā ir jābūt cilvēka dzīves kvalitātei – gan tagad, gan arī nākotnē. Pie tam svarīgs ir ne tikai atsevišķa indivīda dzīves līmenis konkrētā laika brīdī, bet sabiedrības dzīves kvalitāte kopumā un perspektīvās skatījumā.
Ir ļoti svarīgi, lai cilvēkam būtu pieejamas pamatiespējas: dzīvība un drošība, tīrs ūdens un veselīga pārtika, laba veselība un tās aprūpe, laba izglītība, darbs un pieklājīgs dzīves līmenis. Tikai tad, ja ir pieejamas šis pamatiespējas, cilvēkiem paveras citas svarīgas iespējas – veidot pilsonisko sabiedrību, piedalīties politiskajā dzīvē, uzlabot savu valsti, rūpēties par vidi, mazināt neuzticību starp grupām, palīdzēt mazaizsargātajiem un izkopt savu individualitāti.
Neskatoties uz gūtajiem sasniegumiem, tomēr daudz darāmā, lai nodrošinātu Latvijas ilgtspējīgu attīstību un efektīvu problēmu risinājumu ekonomikā, sociālajā un vides jomā. Šobrīd valsts uzdevums ir nodrošināt iespēju, savukārt cilvēka ziņā ir – saskatīt un izmantot to.
Balstoties uz literatūras un datu analīzes pamata par Latvijas tautas attīstības tendencēm pēdējos gados, analizēt ilgtspējīgas tautas attīstību Latvijā un pētīt tās ietekmējošos faktorus. …