Romānā „Vilkaču mantiniece” ir, manuprāt, divas galvenās tēmas. Pirmā tēma ir mīlestības tēma, bet otra tēma bija darba tēma.
Mīlestības tēma ir starp Andreju un Alīni. Darba tēma ir viss tas, ar ko nodarbojās Dievlodziņi, Vilkači un pārējie ļaudis. Romānā ir daudz aprakstīti darbi, ko dara katrs tēls.
Romāna beigās ir parādīts posts, kuru var nodarīt cilvēku neizglītotība, aizspriedumība, mājticība un skaudība. Jo patiesībā, lasot romānu, Vilkaču saimnieki nebija nekādi burvji un raganas. Vienkārši viņu priekštečiem viss izdevās ātrāk nekā Dievlodziņiem.
Romānā ir ļoti labi raksturota vide, kurā notiek tēlu sarunas un darbi. Kā vide parādās lauku sētas, piemēram, Dievlodziņiem māja bija uz augsta kalna, bet Vilkači atradās tieši kalna lejienē, apkārt bija mežs utt. Abām māju saimniekiem ir pilnīgi atšķirīgas saimniekošanas manieri, ar atšķirīgu iekoptību. Šīs lauku sētas parādās dažādos gadalaikos. Piemēram, rudenī visu laiku lija, ceļi un arumi visi bija applūduši. Ziemā, visi koki bija kaili, no Vilkačiem bija labi pārredzami Dievlodziņi un otrādi. Pavasarī visi palu ūdeņi bija nogājuši, pavasarī visi sāka darboties ar saviem dārziem. Vasarā visi tīrumi bija sazaļojuši vēl kuplāki nekā pavasarī.
Romānā autore pievērš ļoti lielu uzmanību dabai, dabasskatiem, emocijām, sakarā ar dabu. Autore ļoti sīki apraksta dabu. Manuprāt, ja autore nepievērstu tik lielu nozīmi dabai, ļoti grūti būtu iedomāties tēlu sajūtas darbā. Daba atbilst tēlu garastāvoklim, emocijām, asociācijām, piemēram, „Mēness bālums pa to laiku kļuvis vēl caurspīdīgāks. Kaut kur krastā sakustas krūmi. Ezera gludajai virsai pārskrien sīkas, ņirbošas ēnas”, lasot šo citātu, lasītājam ienāk prātā doma, ka tās verētu būt nelielas bailes. „Varbūt vecā Dace mēness gaismā rok savas saknītes, - domā Alīne. Bet nē – atkal nočab”, var padomāt, ka tās jau tagad tiešām ir bailes, ka kaut kas notiks. „Tagad viņa skaidri dzird, ka tā ir laiva, kas slīd pa ūdeni no Dievlodziņu laipas uz akmens pusi.” Dažās vietās autore parāda simpātiju ar dabas aprakstīšanu kādam no tēliem. Piemēram, romānā Alīna iepatikās vienam bagātam vīram, akd viņa pirka sev puķes dobei, bet Alīnei viņš nepatika, arī autore acīmredzami, ka nē. Tas bagāts vīrs apsolīja atbraukt pie Alīnes tad, kad tās puķes uzziedēja. „Bites gaisā dūca un vivināja. Bdiena bija karsta. Svelmīgie saules stari sviedrēja laukā no zemes un puķēm tādu tvanīgu smaržu, kas dažbrīd grūtināja pat sirdi”, autore parāda gan savu antipātiju pret to bagāto svešinieku, kas apsolījās atbraukt pie Alīnas, kad puķes uzziedēs. …
