Ievads
Eikon no grieķu valodas „attēls” jeb grieķi lieto vēl precīzāku vārdu, lai aprakstītu šī attēla patieso būtību – agiografies jeb „svētais attēls” (Nes 2004, 7). Ikona patiešām ir svēts objekts tādēļ jēga atklājas tikai skatot to kopā ar Pareizticīgās Baznīcas liturģisko pieredzi. Ikona nevar pastāvēt kā atsevišķs mākslas darbs, tā spēj sevi realizēt tikai tad, ja tiek pielietota reliģiskajā praksē (Nes 2004, 12). Lai mākslas darbu vispār varētu nodēvēt par ikonu, tai ir jāatbilst Pareizticīgo Baznīcas kanoniem, to nemainību pamatoja Svētais Jānis (675-749) – rakstītais teksts ir verbāla ikona, kas izraisa prāta vizualizācijas un tāpat kā Svētie raksti ir nemainīgi, nemainīgām jābūt arī prāta vizualizācijām par Svētajiem Rakstiem –ikonām. Turklāt, tā kā ikonas ne tikai caur vizualizāciju vēsta Patiesību tiem, kuri neprot lasīt, tām ir arī pamācošs raksturs un tam jābūt kanoniskam (Nes 2004, 13 - 14).
Lai gan ikonām piemīt arī nenovērtējama mākslinieciskā vērtībā, ticīgajiem tas ir nevis mākslas darbs, bet gan kā saite ar tagadējo un mūžīgo dzīvi, kā logs, caur kuru ticīgais sarunājas ar svētajiem. Ļoti svarīga ir koncentrēšanās, tā drīzāk ir kā meditācija, kas caur attēlu ļauj ticīgajam sarunāties ar ikonas un prototipu un pašu Dievu. Ikonas radītājs ir tikai instruments Dieva rokās, tādēļ svarīgāka par iedvesmu ir mākslinieka disciplīna, lai ikona atbilstu Pareizticīgās Baznīcas noteiktajiem kanoniem. Interesanti ir tas, ka ikonās netiek attēlotas gaismēnas, jo ikona jau ir absolūtās gaismas pasaule. Turklāt telpa un laiks ikonā nepakļaujas šīs pasaules likumiem. Var teikt, ka ikviens cilvēks ir Dieva ikona, jo radīts pēc Viņa līdzības.
Ticīgais vēršoties pie ikonas, vēršas pie Augstākās Patiesības. Jau Svētais Bazils (329 – 379) ir teicis, ka gods, kas veltīts attēlam, patiesībā tiek veltīts tā prototipam. Līdzīgi ir teicis arī Svētais Aleksandrijas Afanasijs (295 -373) – cilvēks, kurš paklanās ikonai, paklanās Tam Kungam (Nes 2004, 14). Ikonas mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk attēlot Glābšanas vēsturi, par kuru liecina Bībele. Ikona ticīgajam ir kā ceļš, kā līdzeklis, lai tuvinātos svētumam, tā ir reālās klātbūtnes centrs, tās simbols.
Ikonas neatveido parastas cilvēku sejas, bet garīgo realitāti – kanonizēto tēlu. Šie tēli parasti tiek attēloti plaknē, lai uzsvērtu miesas niecīgumu un uzsvērtu ideju, kas ir daudz svarīgāka par formu. Tēls attēlots lakoniski, tas saskan ar Evaņģēliju lakonisko un atturīgo formu.
…
