I.Kanta priekšstats par prātu morāles kontekstā. I.Kants "Praktiskā prāta kritika"

Vārds- morāle, izcelsme – franču morale (tikumība), latīņu moralis (tikumīgs).
Vārds – prāts, garastāvoklis, jutoņa, noskaņa, jauda, jēga, sajēga, saprāts, apziņa, apjauta, galva.
Vēsturiski mainīga sabiedrisko normu, principu un noteikumu sistēma, kas tikumiski reglamentē cilvēka rīcību sabiedrībā un viņa izturēšanos pret citiem cilvēkiem.1
Vārds – prāts, garastāvoklis, jutoņa, noskaņa, jauda, jēga, sajēga, saprāts, apziņa, apjauta, galva.2
Manuprāt, morāle tīrā veidā vai pati par sevi nepastāv, visbiežāk to varam saistīt kopā ar dažādām citām parādībām. Tā var būt saistīta ar cilvēciskām darbībām , visbiežāk ar dažāda veida savstarpējo saskarsmi (darbs, studijas, atpūta utt.). Visspilgtāk morāli raksturo sekojošās īpašības, tādas kā tikumība, pašaizliedzība, žēlsirdība, līdzjūtība (nereti šī cilvēcīgā īpašība spēj darīt gan labu, gan ļaunu. Atkarībā no konkrēta gadījuma), pašaizliedzību, iejūtību. Nevaram runāt par vienādiem morāles principiem visās kultūrās vienādi, jo atkarībā no vides, pastāvošās valsts iekārtas, tautas kultūras īpatnībām un citiem raksturojošiem faktoriem, morāli var raksturot dažādas cilvēku īpašības.
Kā cilvēkam rodas priekšstati par morāli? Visi mēs piedzimstam mazi, tīri, bez pieredzes un stereotipiem. Jau bērnībā vecāki mums ieaudzina atsevišķas morāles principus, kas viņiem šķiet pieņemami un pēc kādiem viņi vadās dažādajās dzīves situācijās. Piemēram, „nedari otram to, ko pats nevēlies saņemt pretī” vai „zobs pret zobu, aci pret aci”, kā arī „ja tev sit pa vienu vaigu, pagriez otru”. Bet kolīdz bērns patstāvīgi saskaras ar sabiedrību, bez vecāku līdzdalības, nereti viņš sāk izvērtēt vai konkrētie morāles principi (maksimas) viņam ir tuvi, pieņemami un, vai viņš spēs vadīties savā dzīvē tieši pēc šīm – ieaudzinātajām jau agrīnajā bērnība.…