Silts, sirsnīgs radnieciskums attiecībās ar citiem. Nobriedusi personība ir spējīga uz intimitāti, draudzību un mīlestību gan ģimenes lokā, gan plašākā nozīmē. Būdama pati autonoma un ar attīstītu pašcieņu, pieaugusi personība ar respektu izturas pret citiem, ievēro to īpatnības, prot palīdzēt, būt līdzjūtīga. Nobriedusi personība ir nonākusi pie atziņas, ka "visi mirstīgie atrodas vienā un tajā pašā cilvēciskajā situācijā: viņi nelūdzās nākt šajā pasaulē; viņiem ir uzkrauta nasta izdzīvot un cīnīties ar dziņām un kaislībām; viņiem uzbrūk nelaimes un ciešanas, un tās kaut kā jāpanes. Neviens droši nezina, kāda ir īstā dzīves jēga, un katrs kļūst vecāks, stūrēdams diezgan nezināmā virzienā."
Pašpienemšana. Nobriedusi personība ir arī emocionāli mierīga, noraidot ārkārtīgas, nekontrolētas reakcijas. Viņai piemīt augsts frus-trācijas pārvarēšanas līmenis, jo viņa ir sasniegusi sevis pašpieņemšanu, skaidri apzinoties savas dažādās īpašības.
īstenības reālistiska uztvere. Nobriedusi personība ir arī precīza notikumu uztverē un vērtēšanā, viņa tos nesagroza. Viņai piemīt zināšanas un prasmes, kuras ir nepieciešamas efektīvam darbam un dzīvei. Viņa prot arī pilnīgi sevi atdot darbam, mērķa vai idejas realizēšanai, jo ir spējīga būt centrēta uz problēmu, ne tikai uz savu Ego.
Sevis objektivācija. Nobriedusi personība sevi pazīst. Viņa ir laimīga, apzinoties savas spējas, un adekvāta, vērtējot ierobežojumus. Viņai piemīt spēja redzēt dzīves dihotomijas (neatrisināmās pretrunas) un nejusties no tā nospiestai. Humora izjūta šiem cilvēkiem korelē ar intuīciju: viņus uzjautrina pašu kļūdas, bet pretenzijas neapmāna.
Vienota dzīves filozofija. Nobriedusi personība ir izveidojusi "skaidri saprotamu savas dzīves mērķi saprotamas teorijas jēdzienos". Olports atzīmē, ka šiem cilvēkiem piemīt virziena izjūta, jo galvenā dzīves pamatvirzība apjausta jau bērnības un jaunības gados. Nobriedušai personībai piemīt skaidrs paštēls, galveno principu un standartu kopums, ko tā ievēro uzvedībā. G. Olports akcentē, ka patība ir vadošais spēks cilvēka dzīve, savukārt, lielāks vai mazāks apgūto iezīmju (treitu) komplekss ir funkcionēšanas rezultāts. Dažas iezīmes (galvenās vai centrālās) ir skaidri un cieši saistītas ar patību un pārstāv cilvēku sociālajā vidē kā viņa integrālas daļas. Citas iezīmes ir mainīgākas, situatīvas un vairāk ar instrumentālu nozīmi. Tomēr pie noteiktiem apstākļiem spēcīgs jaunizveido-jošos iezīmju komplekss var izraisīt izmaiņas individualitātē kā veselumā. G. Olports arī pasvītrojis, ka cilvēks tiecas uz savas dzīves "sarežģīšanu un intensificēšanu" atbilstoši izvēlētajam pašapliecināšanās un pašrea-lizēšanās modelim.
G. Olportam nav izdevies izveidot "pabeigtu" personības modeli, tomēr viņa ieguldījums humānistiskās psiholoģijas attīstībā ir izcils, īpaši tas attiecas uz to personības elementu pētīšanu, kuri nosaka tās "ilgtermiņa" aktivitāti: dzīves mērķi, vērtības, ideāli.
…
