Mārtiņš Luters un reformācijas sākums Vācijā.
Baznīcas dzīves apstākļi Vācijā XVI gs. sākumā. Nemiers ar katoļu baznīcu XVI gs. sākumā bija vērojams visās Rietumeiropas zemēs. Tomēr nekur tas nebija tik spēcīgs kā Vācijā. Izskaidrojams tas vispirms ar vācu tautas toreizējo spēcīgo reliģiozitāti. Par to liecināja tautas masu dzīvā piedalīšanās reliģiskās procesījās un svētceļojumos, daudzās baznīcu jaunceltnes, klosteru un reliģisko brālību dibināšana, plaši izplatīta relikviju cienīšanu utt. Savas reliģiozitātes dēļ vācu tauta tad nu arī visdziļāk izjuta katoļu baznīcas trūkumus. Bez tam, no otras puses, nevienā citā zemē baznīca nebija tik lielā atkarībā no pāvesta kā Vācijā. Francija, Anglija un Spānija bija jau ieguvušas zināmu patstāvību baznīcas jautājumu kārtošanā. Turpretim saskaldītajā Vācijā Romas pāvestam bija lielāks iespaids augstāko garīdznieku iecelšanā; viņš aplika arī vācu baznīcu ar dažāda veida maksājumiem utt. Visu to vācu tauta sāka izjust kā savu izmantošanu un arī nacionālo tiesību aizskaršanu. Un tāpēc, kad beidzot Vācijā atskanēja aicinājums atbrīvoties no Romas pāvesta varas (nost no Romas!), tautā tas sastapa jo dzīvu atbalsi. Ar šādu aicinājumu uzstājās Mārtiņš Luters.
Vācu reformācija un firsti.
Sociālo kustību ietekme uz reformācijas gaitu. Bruņinieku un zemnieku nemieri lielā mērā ietekmēja reformācijas kustību. Daudzi līdzšinējie reformācijas piekritēji, nemieru sabaidīti, palika pret jauno kustību atturīgāki. Tādu bija sevišķi daudz augstākās šķirās. Arī pats Luters palika savās mācībās mērenāks un rīcībā apdomīgāks. Jauno evaņģēlisko draudžu dzīvi, mācības un iekārtu viņš tikai gribēja izveidot tā, lai nekas tur neatrastos nesaskaņā ar Svētajiem rakstiem. Vairs neuzticēdamies tautas masu saprātam, viņš centās reformācijas darbā pieaicināt laicīgos valdniekus – firstus. Tā arī notika. Par vācu reformācijas noteicējiem beidzot kļuva firsti, kas lēma par savas zemes baznīcas iekārtu un arī par savu pavalstnieku ticības pārliecību.
Kārļa V un pāvesta attiecības. Viduslaiku Vācijas ķeizari savos pasaules valdonības centienos kā visniknākos pretiniekus sastapa Romas pāvestus. Pēdējie saprata, ka, ja Vācijas ķeizari savu mērķi sasniegtu, viņi nonāktu ķeizaru atkarībā. Šī iemesla dēļ pāvests uz Kārļa V centieniem raudzījās ļoti nelabvēlīgi. Sevišķi nepatīkama viņam bija Kārļa V nostiprināšanās Itālijā, ar ko tika apdraudēta pāvesta Baznīcas valsts. Tomēr no otras puses, taisni šai pašā laikā Vācijā bija iesākusies reformācijas kustība un pie tās apspriešanas pāvestam bija nepieciešama ķeizara palīdzība. Šādos apstākļos pāvesta attiecībās pret Kārļa V centieniem nebija noteiktības: brīžam viņš nostājās ķeizara pretinieku pusē un uzsāka ar viņu atklātu cīņu, bet tad atkal izlīga ar viņu un centās ķeizaru piedabūt pie noteiktiem soļiem pret reformāciju.
Kārļa V cīņas ar Franciju. Visnoteiktāko pretestību Kārļa V centieniem izrādīja Francija. Cīņas starp Franciju un Vāciju bija iesākušās jau viņa priekšgājēja – Maksimiliāna I valdīšanas laikā. To tuvākais iemesls bija valdība pār Itāliju. Francija, apvienojusies par nacionālu lielvalsti ar spēcīgu ķēniņa varu, jau XV gs. beigās centās pēc savas varas izplatīšanās Itālijā. Itālijas toreizējā saskaldīšanās daudzās valstiņās bija labvēlīga šādiem Francijas centieniem. Tomēr Itālijas valdnieki ar pāvestu priekšgalā izrādīja Francijai sīvu pretestību. Viņus atbalstīja Vācijas ķeizars (Maksimiliāns I) un Spānijas ķēniņš (Ferdinands). …
