Šis ir referāts ievadam vēstures zinātnē.
Tajā tiks aplūkoti divu vēsturnieku – Alberta Varslavāna un Roberta Vipera, uzskati, pārliecība un argumenti par vēstures zinātni – ko tā aplūko, ko dod sabiedrībai, ar kādiem pamatojumiem apgalvo, ka vēsture ir zinātne un uz ko vēsturei kā zinātnei nevajadzētu balstīties.
Secinājumos tiks iekļauts manis radies priekšstats par vēstures zinātni no augstāk minēto autoru viedokļiem, kā arī abu vēsturnieku uzskatu kopsavilkums.
Šajā grāmatā R. Vipers terminu „vēstures zinātne” apskata no daudz un dažādiem skatu punktiem, laikmetu maiņām un dažādu filozofu, domātāju un vēsturnieku viedokļiem.
Arguments, ko visvairāk izmantoja pret vēstures zinātni bija tas, ka daudzi uzskata to par filozofijas un subjektivitātes augli, ka tas nav nekas cits kā „neatlaidīgi zinātnieku mēģinājumi atrast jēgu, izskaidrot, pamatojoties uz prāta principiem, vēsturiskās pagātnes notikumu haotisko jūkli.” [ 1; 16. lpp.]
Nepareizs priekšstats par vēsturnieku darbu radās arī sabiedrībai pagājušajā gadsimtā - līdz pat 1914. gada katastrofai vēsturnieki, ekonomisti un sociologi neatlaidīgi uzsvēra cilvēces attīstības nepārtraukto gaitu un šīs attīstības likumu negrozāmību, viņi pastāvēja uz to, ka visas sabiedrības, visas tautas pārdzīvo tās pašas attīstības pakāpes. [ 1; 14. lpp. ] Līdz ar to, sabiedrība pieprasīja, lai vēsturnieki it kā pareģo nākotni no visiem iepriekš piedzīvoto notikumu avotiem. Šo viņu vēlmi un pieprasījumu var skaidrot ar vācu filozofa Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa citātu „cilvēce iet uz priekšu, pārvarot savā ceļā lielas grūtības; šai cīņā tā klūp un no jauna ceļas augšā, tā pamirst un atkal atdzimst.” [1;58. lpp. ]Taču, lai kaut ko tādu varētu veikt vispirms jāievēro sekojošais: zinātnieks, filozofs vai mākslinieks, kas uzņemas pareģot nākotni, negribot pieviļ pats sevi. …
