Ievads Sikhismā un tā teoloģijā

Sikhisms ir jaunākā Dienvidāzijas reliģija. Tā radusies 16. gs. Pendžabā, nošķiroties no budisma, un tagad pastāv kā atsevišķa reliģija.
Vārds Sikh nozīmē “māceklis”. Sikhi ir desmit gurū sākot ar Nānaku (dz. 1469) un beidzot ar Gobindu Singhu (m. 1708) mācekļi. Sikhu definē kā to, kurš tic desmit gurū un Granth Sahib, rakstiem kurus pabeidza viņu piektais gurū, Arjuns Devs 1604. gadā.
Sikhisms bija vēlāks Vaišnavas Hinduisma bhakti ( dievbijīgs) kulta sānu atzars, kurš attīstījās Tamil Nadu. Bhakti tradīcija mācīja, ka Dievs ir viena un vienīgā realitāte; pārējais ir mājā jeb “ilūzija”. Vislabākais veids kalpot Dievam ir absolūta pakļaušanās viņa gribai. Labākais veids kā atklāt viņa gribu ir caur garīgo padomdevēju , gurū, vadību. Vislabākais tuvošanās veids pie Dieva ir caur meditāciju un mīlestības un slavas himnu dziedāšanu.
Sikhisma pamatā bija gurū (garīgā skolotāja) Nānaka (1469 – 1539) vadītā kustība, kas piesaistīja daudzus sekotājus. Kad Nānaks paziņoja, ka patiesībā nav ne hinduistu, ne muhamedāņu; kad viņš, hinduists, izvēlējās par savu līdzbiedru muhamedāni un īpaši, kad viņš uzvilka pārsteidzošo ietērpu, kurš, pretēji visam iepriekšpieņemtajam, sastāvēja no abu reliģiju tradicionālo tērpu sajaukuma, viņš pievērsa sev ievērojamu uzmanību visur, kur vien viņš parādījās. Pats Nānaks bija dievbijīgs indietis, cēlies no karavīru ģimenes, dzejnieks un apkārtklejojošs dziedonis.

…