Tādēļ pati ticība „ir nekas – nekas cits kā bezgalīgi sīks domāšanas pieskāriens nekādībai”.Nansī "ticības" izpratne noved pie Lutera sola fide princia, novedot līdz ekstrēmai robežai, neatstājot nekādu ticības objektu, līdz pat šķietamam nihilismam – atstājot tikai pašu ticības attiecību pret neko, nelielu domas pieskārienu nekam, kas tomēr pretendē nebūt nihilisms, atzīstot nekādības bezgalību.
10. Vai var teikt, ka Nansī sekulārā „ticības” izpratne ir pat tuvāka reliģiskai ticības izpratnei pēc būtības, nekā pārprasta reliģiskā ticība, kurā dominē nevis fides qua creditur, bet gan fides quae creditur aspekts?
Ticību nevajadzētu jaukt ar ticēšanu. Ticība pretstatā reliģiskai ticēšanai „ir uzticēšanās absencei un šīs uzticēšanās drošticamība jebkādas garantijas neesamības apstākļos”. Ticība nekad nenotiek ticēšanas sfērā, jo ticība, atšķirībā no jebkāda fideisma credo quia absurdum, nenozīmē nodošanos bez pierādījuma, lēcienu ārpus pierādījuma. Drīzāk jau ticība pamato pati sevi, tā ir pārliecība, kas atdod pati sevi subjekta rīcībā, attiecoties pret Dievu un Dieva vārdu tikai tādā mērā, kādā tas nav klātesošs. Citiem vārdiem sakot: „ticība nozīmē mērķa uzticību pašam sev bez cita... bez korelatīva objekta, bez jēgas piepildījuma, paliek tikai pats mērķis” jeb tīra intencionalitāte darbībā. Ticība nenozīmē ticēšanu. Ticība ir performatīva, un kā tāda tā ir darbība. Šo uzskatu, ka ticība ir darbība, pēc Nansī domām reprezentē arī Jēkaba vēstule, kas saista ticību ar darbiem, un šo uzskatu reprezentē arī kristīgā formula fides qua creditur – ticība, kas tic, īstenojot, piepildot fides quae creditur – ticēšanas saturu. Jā, pēc būtības, Nansī sekulārā „ticības” izpratne ir tomēr tuvāka reliģiskai ticības izpratnei, nekā pārprasta reliģiskā ticība.
…
