S.Omārova savā grāmatā «Cilvēks runā ar cilvēku» sociālpsiholoģijā saskarsmi definē kā tiešu vai netiešu kontaktēšanās procesu, kura mērķis ir ietekmēt partnera(-u) uzvedību, emocijas, dispozijas (nostādnes un attieksmi), aktivitātes pakāpi un darbību.
Bērnu uzvedību, emocijas, aktivitātes, attieksmi pret notikumiem veido un kontrolē vecāki un skolotāji. Uzsākot patstāvīgas gaitas cilvēkiem nākas saskarties ar problēmām, konfliktiem, patīkamo, nepatīkamo atšķirīgo, mainīgo, kas nesaskan ar personīgo pieredzi un pārliecību. Taču cilvēks ir sabiedriska būtne, kam ir nepiecišami kontakti. Savas galvenās sociālās vajadzības cilvēks var apmierināt tikai kontaktējoties ar citiem cilvēkiem. Saskarsmes kvalitāte un attiecības, kas veidojas saskarsmes procesā būtiski ietekmē cilvēku dzīvi, pašsajūtu un darba spējas. Konflikta, deformēta saskarsme traumē cilvēku psihi, izsauc spēcīgas negatīvas emocijas, aizvaino, cērt grūti dzīstošas brūces cilvēku dvēselē.
Cilvēku tiesības regulē likums un sabiedrībā pieņemtas uzvedības normas, taču ļoti liela nozīme ir saskarsmei. Ikdienā cilvēkiem nākas satikties ar radiem, draugiem, partneriem, klientiem, kolēģiem, vadītājiem utt.
…