M. Ketss de Frīzs saredz daudzas paralēles starp individuālo patoloģiju augstāko vadītāju līmenī un īpatnībām organizācijās (organizāciju patoloģiju). Psihoanalītiskās pieejas apskats jānobeidz ar īpašu situāciju, kuru Ketss de Frīzs dēvē par kolektīvo neprātu organizācijā.
Ja organizācijas priekšgalā ir vadītājs ar paranoīdo stilu vai izteiktām narcisisma iezīmēm, attiecības organizācijā reizēm var regresēt uz ģimenes attiecību līmeni. Vadītājs tiek uztverts kā kāds no vecākiem (tēvs, māte), zemākstāvošie vadītāji jūtas bērnu lomās. Vadītājs iedveš bailes ar savu agresivitāti un rīcības neprognozējamību, un pārējie, nokļuvuši upuru lomā, aizsargājoties neapzināti identificē sevi ar agresoru, saliedējas ap savu patoloģisko vadītāju. Darbiniekos veidojas izteiktas atkarības jūtas no vadītāja, kuras viņš pats arī veicina un stiprina. M. Ketss de Frīzs min šādus kolektīvā neprāta simptomus organizācijā:
1) savādas, neloģiskas personāla atlases un izvirzīšanas procedūras, netiek ievērots vadības pēctecības princips (nav "kroņprinča");
2) nesistemātiska, dīvaina lēmumu pieņemšanas kārtība, lielāka vērība tiek veltīta sīkiem jautājumiem un tehniskām detaļām, nevis galvenajām problēmām;
3) ārkārtīgi stingra kontrole un slepenības atmosfēra;
4) labvēlīgas personiskās attiecības ar vadītāju kā izšķirošais priekšnoteikums sava statusa saglabāšanā organizācijā;
5) slikts psiholoģiskais klimats, izteiktas psiholoģiskā stresa pazīmes;
6) bieža darbinieku mainība un daudz darba kavējumu;
7) grandiozi un nereālistiski vadītāja izvirzītie mērķi (to realizēšanas iespējai paši darbinieki tic), kuri bieži mainās.
Šāda situācija parasti samērā ātri noved organizāciju līdz pilnīgam sabrukumam.
…
