Slēptā reklāma Latvijā jau aptuveni piecus gadus ir aktuāls jautājums, kas kļūst vēl aktuālāks tuvojoties nākamajām Saeimas vēlēšanām.
Autore uzskata, ka slēptās reklāmas gadījumi drukātajā presē ir smags mediju ētikas pārkāpums. Slēptās reklāmas parādīšanās ir nosodāma, jo tā grauj godīgu konkurenci – kā tirgū, tā politikā, tā kropļo informācijas vidi – publicējot slēptu reklāmu, mediji krāpj auditoriju, turklāt tā mazina uzticību masu medijiem, kas mūsdienu sabiedrībā ir svarīgākais informācijas kanāls. Šie ir tikai daži iemesli, kādēļ slēptās reklāmas pat iespējami gadījumi ir atzīstami par kaitīgiem Latvijas preses dienas kārtībā un ka šī tēma ir vairāk kā pētīšanas vērta.
Izskanējuši dažādi viedokļi par to, kā pētīt, identificēt un ierobežot slēptās reklāmas parādīšanos, bet neviens no tiem nav izrādījies pietiekami efektīvs, lai to ieviestu praksē. Turklāt vēl joprojām Latvijā nav skaidri definēts slēptās reklāmas jēdziens. Vienīgais pētniecībā izmantojamais definējums, uz kura savulaik balstījās sabiedriskās politikas centrs „Providus” 2005.gadā veiktais pētījums par iespējamās reklāmas gadījumiem pašvaldību vēlēšanas un balstīsies arī šis darbs, ir Radio un televīzijas likums.
Viennozīmīgs ir fakts, ka politiskajām partijām Latvijā ir nepieciešams tautas atbalsts un to iegūt viņi centīsies dažādos veidos. Arī politiķiem ir zināms, ka mediji ir sabiedriskās domas veidotāji un būtisks uzticības avots. Tieši tādēļ autores interesi piesaistīja veidi, kā politiķi izmanto medijus priekšvēlēšanu posmā.
Rudenī autore veica pētījumu par mediju neatkarību Latvijā. Pārsteigumu izraisīja otra lielākā nacionālā laikraksta galvenā redaktora komentārs, ka „medijiem Latvijā neesot problēmu” un arī tie esot neatkarīgi (?).
Kā neatkarīgus, medijus uztver daļa vēlētāju, uz kuriem medijiem priekšvēlēšanu periodā ir vislielākā ietekme un kuru ietekmējamību izmanto politiskie aktieri. Kā apgalvo projekta „Atklāti par 8. Saeimas priekšvēlēšanu kampaņas finansēm” direktore Lolita Čigāne: „Ja politisko partiju reklāma tiek pasniegta kā avīzes, televīzijas vai radio ikdienas darbs, tās iedarbīgums ir daudz lielāks, jo tā tiek uztverta kā neatkarīgas un uzticamas žurnālistikas galaprodukts”. 1
Arī Latvijā ir sastopams viedoklis, ka medijs vienmēr runā sabiedrības vārdā, aizstāv tās intereses utt., aizmirstot, ka aiz katra medija stāv īpašnieks, interešu grupa jeb politiskais spēks, kuriem ir vajadzīgs politiskās informācijas sniegšanas avots. Informāciju politikā sniedz, lai ietekmētu cilvēku uzvedību, bet vāc, lai noteiktu savējo.2
Mediju uzvedība Latvijā pierādījusi, ka tie nevar būt neatkarīgi – īpaši pirmsvēlēšanu periodā. Tas rada vairākus būtiskus jautājumus, piemēram, vai slēptās reklāmas gadījumus izskaidro žurnālistu neprofesionalitāte vai tas ir izdevīgi medijam, kuram radusies iespēja nopelnīt? …