Senos laikos zemnieku dzīve bija ļoti smaga un grūta. Lai gan viņiem nebija tik daudz lopu, kā ir mūsdienu saimniecībās, viņiem bija daudz reiz vairāk jāstrādā. Tas tāpēc, ka viņiem nebija tehnika, ar ko zemi apstrādāt. Viss viņiem bija roku darbs. Visi lauki bija jāapstrādā ar zirgiem. Darba rīki arī nebija no tiem labākajiem.
Zemniekiem dažādas godības, kā kāzas, bēres, kristības notika rijā. Kad bija jāsvin kāda godība, tad rijas sienas notīrija ar kvēpiem un izposa.
Zemnieki tālā pagātnē dzīvoja ļoti trūcīgi. Viņiem bija smagi jāstrādā. Daudziem zemniekiem mājas nebija no tām labākajām. Mājām bija lielas šķirbas, pa kurām pūta vējš. Visas mājas tolaik bija no koka.
Kad pienāca labības novākšanas laiks, tad viņi to kūla caurām naktīm. Rudzus viņi kūla ar spriguļiem, bet kviešus, miežus un auzas viņi kūla ar bloķi. Izkulto labību viņi izlaida cauri sietam un iztīrija. Viņi to darīja pārsvarā pa naktīm, jo dienās viņiem bija citi darbi, kas viņiem bija jādara. Piemēram, jānovāc tā pati labība, lai vakarā viņi to varētu kult. Šo labību miltos mala sudmalās un rokas dzirnavās. Sudmalas nebija pārāk lielas. Tās stāvēja uz ass, kā uz vienas kājas.
Zemniekiem mājas ar visām saimniecības ēkām atradās dziļi mežā, jo tolaik lielāko daļu no zemes platībām aizņēma meži. Apkārt viņu saimniecībām bija augsta koku stabu sēta. Tas tāpēc, lai plēsīgie zvēri netiek viņu saimniecībā un nesaplosa viņu mājlopus. Zemnieki visus savus laukus apstrādāja ar rokām, jo viņiem vēl nebija tādu darbarīku, ar ko varētu apstrādāt zemi. Lai zemi varētu iegūt tad vajadzēja nolīst mežu, jo gandrīz visu Latviju tolaik klāja meži. Pēc pāris gadiem, kad zeme palika noplacināta, zemnieki šo zemi pameta, lai apaug ar kokiem, un cirta jaunu līdumu.
Galvenie darbarīki tolaik bija arkls, cirvis, ecēšas, izkapts, grābeklis, sprigulis un siets.
…
