Lietu vēsture neko nesaka un nestāsta par lietām, daudz vairāk, un tieši tas mūs arī interesē, mēs uzzinām par pašu cilvēku. Priekšmeti, ko esam saņēmuši mantojumā no seniem laikmetiem paliek nemainīgi, un arī mūsu bērni tos redzēs tieši tādus pašus, taču mūsu tad vairs nebūs, gluži tāpat kā nebūtībā ir aizgājuši cilvēki, kuru rokas pieskārušās visām šīm lietām.
Laiks, kurā mēs dzīvojam ir utilitārisma laiks. Nemitīgi mainīgā mode laupa lietu saturu, tajās vairs nav jūtams meistara roku siltums, un lielāko daļu no tām izgatavo mašīnas. Viss teiktais pilnībā attiecas arī uz ieročiem – mūžsenajiem vīrieša pavadoņiem. Šobrīd pistoli azotē slēpj nelieši un laupītāji, bet godīgs cilvēks ir neaizsargāts – lode var izlidot no jebkuras tumšākas vārtrūmes. Neviens vairs neatmin tos laikus, kad personiskais ierocis – zobens, duncis vai nazis to saimniekam nozīmēja daudz vairāk kā kaujas piederums. …