Valsts pasūtījuma jēdzienam Latvijā ir sena vēsture – jau pirmās Latvijas Republikas laikā (1927.gadā) tika pieņemts likums “Par darbiem un piegādēm valsts vajadzībām”. Padomju periodā valsts iepirkums jeb valsts piegādes kļuva par līdzekli plāna ekonomikas uzdevumu izpildei, jo nebija uzņēmēju brīvas konkurences. Latvijai atgūstot neatkarību un orientējot savu saimniecību uz tirgus ekonomiku, bija nepieciešams izstrādāt atbilstošus valsts iepirkumu normatīvos aktus.
1990.gada 26.novembrī LR MP ar lēmumu Nr.207 “Par darbiem un piegādēm valsts vajadzībām” apstiprināja „Pagaidnolikumu par darbiem un piegādēm valsts vajadzībām (valsts pasūtījumu) Latvijas Republikā”. Pieņemtā dokumenta mērķis bija nodrošināt republikas prioritārās vajadzības pēc produkcijas, darbiem un pakalpojumiem, kā arī eksportpiegādes reģioniem, kas garantēja Latvijai stratēģiski svarīgas produkcijas piegādi.
1991.gada 26.septembrī ar LR MP lēmumu Nr.250 tika apstiprināts nolikums “Par darbiem un piegādēm valsts vajadzībām”, kurš bija izstrādāts, pamatojoties uz Latvijas Republikas 1927.gada likumu „Par darbiem un piegādēm valsts vajadzībām”. Šajā periodā plānotajos valsts darbos un piegādēs ietilpa elektroenerģijas un siltumenerģijas piegāde, meliorācijas, mežierīcības darbi, pasažieru un kravu pārvadājumi, ceļu uzturēšana un remonts, būvdarbi, lauksaimniecības, zivsaimniecības un rūpniecības produkcijas piegāde Preču apmaiņas fondam, valsts un mobilizācijas rezervju izveidošana, veselības aizsardzības, kultūras un sociālās nodrošināšanas objektu apgāde, reģionālās lauksaimniecības mašīnbūves produkcijas ražošana, arī zinātniskās pētniecības darbi.
…