Pieklājība prasa, ka, iepazīstoties vispirms sasveicināmies. Ejot pa ielu būtu jāatņem ne vien paziņas vai kaimiņa sveicienu, bet arī nejauša garāmgājēja sveiciens. Turklāt, ja dienas laikā kāds pasveicina vairākkārt, tad tikpat reižu ir pienākums atbildēt.
Mēdz gadīties tādas situācijas, kad mēs cilvēku nepasveicinam vispār. Kuram gan nav gadījies uz ielas lielā steigā un pārdomās par dzīvi paskriet garām kādam paziņam? Ja tas gadās tiešām reti, tad nebūtu par ko uztraukties, bet, ja mēs nesveicinamies nekad, tad to var uzskatīt par augstprātību vai nedraudzīgumu.
Visvienkāršāk ir tā – kurš pirmais otru ierauga vai piebiedrojas kādai grupai, tas pirmais sveicina. Tāpat arī ar pārdevējiem veikalā. Var jau viņus nesveicināt, bet, ja vēlamies uzsākt sarunu (kaut vai pajautāt, kad drīzumā parādīsies atkal izpārdotā prece), tad tomēr vajadzētu pasveicināt. Arī lielveikalu kasieres nevajadzētu iedomāties par daļu no kases aparāta, bet pasveicināt. Sveicināties nevajadzētu lielveikalā kā tādā vai jebkurā vietā, kad ir gandrīz neiespējami, ka šos cilvēkus varētu satikt vēlreiz.
Saskaņā ar pieklājības likumiem:
jaunākais vienmēr pirmais sveicina vecāko
vīrietis pirmais sveicina sievieti
meitene pirmā sveicina kungu gados
padotais pirmais sveicina savu priekšnieku
ienākot telpā vai pievienojoties kompānijai, ienācējs pārējos sveicina pirmais
Sveiciens jāizsaka skaidri un pietiekami skaļi. Nav pieklājīgi čukstēt vai nevērīgi un nesaprotami izteikties. Sveiciena teksts var būt tradicionāls: “Labdien!”, “Labrīt!”, “Labvakar!” (atkarībā no diennakts stundas), kaut gan Latvijā visas 24 stundas var sasveicināties ar vārdu “Labdien!”…
