„Ielas bērni” ir bērni, kuri lielāko daļu laika pavada uz ielas, kas kļuvusi par viņu ierasto mājokli vai iztikas avotu, un par kuriem atbildīgie pieaugušie nepietiekami viņus aizsargā, uzrauga un atbalsta
Latvijā jēdziens „ielas bērni” pirmo reiz tika definēts pētījumā „Bērns uz ielas”, kas tika veikts pēc LR UNICEF Nacionālās komitejas pasūtījuma, un kuru īstenoja Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskola „Attīstība” sadarbībā ar Kriminoloģisko pētījumu centru 1997. gada decembrī.
Precizējot ielas bērna terminu, svarīgi ir atzīmēt, ka šis termins vēl aizvien atrodas noskaidrošanas procesā ne tikai Latvijā, bet arī daudzās citās pasaules valstīs. Dažādās valstīs ielas bērnu apzīmēšanai tiek izmantoti dažādi vietējie termini. Reizēm šie termini pauž sirsnību un mīlestību, reizēm tie piešķir bērnam identitāti, kas ir pieņemama viņam pašam, taču nereti šie termini ir arī negatīvi apzīmētāji.
Lai precīzāk raksturotu, bērnus, kas savu lielāko laika daļu pavada uz ielas vai arī tur dzīvo pastāvīgi, tiek izmantotas dažādas pieejas. Piemēram: Apvienoto Nāciju bērnu fonds (UNICEF) potenciālos un jau esošos ielas bērnus grupē 3 plašās kategorijās:
bērni paaugstināta riska situācijā jeb riska grupas bērni, kas var kļūt par „ielas bērniem” (tie ir bērni, kas strādā uz ielas, bet dzīvo ģimenē), vai dzīvo ģimenē ļoti lielā nabadzībā;
bērni uz ielas jeb bērni, kas nesaņem pietiekošu atbalstu no savas ģimenes (visbiežāk no alkoholiķu, narkomānu, vientuļo māšu, daudzbērnu ģimenēm);
ielas bērni, kas funkcionē pilnīgi bez ģimenes atbalsta.
Daudzās „ielas bērnu” definīcijās tiek atspoguļotas tās specifiskās iezīmes, kas piemīt konkrētai valstij, kā arī tas, kas interesē vai kam pievērš uzmanību šī termina/definīcijas lietotāji.
Piemēram:
Indijā – termins „ielas bērns” attiecās uz bērniem, kuri pelna naudu (tai skaitā arī nelikumīgā veidā) uz pilsētas ielām. Citiem vārdiem: tie ir „uz ielām strādājošie bērni”. Starp viņiem tikai nedaudzi dzīvo uz ielas un viņiem ir vāja saikne ar ģimeni.…
