”Jānim 14 gadi. Viņš kopā ar savu jaunāko māsu Ievu dzīvo pie vecāsmātes. Skolu Jānis neapmeklē, jo viņam nepatīk mācīties, arī draugu skolā nav. Skolotājai esot vienalga, vai draugu skolā nav. Visu savu laiku Jānis pavada uz ielas. Vecāmāte domājot, ka Jānis iet skolā. Kad naktīs neesot mājās, samelojot, ka nakšņo pie draugiem. Pēc viņa vārdiem, ”ir pat grūti pateikt, kur ir īstās mājas, varbūt tās ir uz ielas, jo šeit es jūtos vislabāk, šeit ir daudz draugu”.
Jānis pazīstot vēl kādus 12 sev līdzīgus bērnus. Lai kaut kā izdzīvotu, dažreiz Jānim nākoties zagt. Viņš mēģinājis arī vilcienos tirgot avīzes, bet šāda nodarbošanās viņu neapmierinot. Dažreiz Jānis naudu saņem no mazākiem bērniem, kuriem viņš pret atlīdzību sameklē naktsmājas. Tās visbiežāk ir siltumtrases, māju pagrabi vai bēniņi, dažreiz kāds draugu dzīvoklis. Jānis labi jūtas kopā ar saviem vienaudžiem, jo barā ir drošāk. Apkārtējie cilvēki viņus bieži saukājot par ubagiem, zagļiem, narkomāniem vai alkoholiķiem, bet gadās arī cilvēki, kas iedod naudu, interesējas, kā var palīdzēt. Jānis atzīst, ka pats labākais viņa dzīvesveidā esot atrast kādu siltu vietiņu, kur var atpūsties, iedzert, uzpīpēt, slikti tikai, ka nepietiekot naudas. Nākotnē Jānis domā kļūt par šoferi.”
…