Iekšējie ūdeņi
1.1. Upes
Latvija atrodas mērenā klimata joslā, kurā nokrišņu daudzums pārsniedz iztvaikošanu. Nokrišņi, kas iztvaikošanas vai transpirācijas rezultātā neatgriežas atpakaļ atmosfērā veido pazemes un virszemes ūdeņu noteci. Mitrā klimata, relatīvu līdzenā reljefa un teritorijas ģeoloģiskā uzbūvēs ietekmē Latvijā izveidojies blīvs upju tīkls. Vidējais upju blīvums ir apmēram 0,6 km/km², tas ir uz katru kvadrātkilometru ir 0,6 km garš upes tecējums. Visblīvākais upju tīkls ir nokrišņiem bagātās augstieņu nogāzēs (Rietumkursas augstienes A nogāzē un Vidzemes augstienes ZR un DA nogāzēs) un nokrišņiem nabadzīgajā, bet ūdeni mazcaurlaidīgajiem māliem klātajā Zemgales līdzenumā.
Latvijas upes ir ģeoloģiski jaunas. Upju ielejas veidojušās 10 - 13 tūkst. gadu atpakaļ pēc ledāja atkāpšanās. Tikai dažu upju (Gaujas, Abavas un Daugavas u. c.).) ieleju atsevišķi posmi veidojušies senāk. Parasti šos posmus sauc par senlejām (Gaujas senleja, Abavas senleja, Amatas senleja u. c.).
Latvijas upju tīklu veido vairāk kā 12 400 upju. Tikai 880 upju garums pārsniedz 10 km, bet lielāko daļu Latvijas upju veido upes, kuru garums ir mazāks par 10 km (to kopgarums ir 51 % no visa Latvijas upju kopgaruma). 17 upju garums ir lielāks par 100 km.
Visa Latvijas teritorija ietilpst Baltijas jūras sateces baseinā. Latvijas teritorijas lielāko daļu atūdeņo Daugava, Lielupe, Venta, Gauja un Salaca ar savām pietekām. Latvijas ZA malā ūdeņi pa Zilupi, Ludzu, Rītupi un citām Veļikajas pietekām aizplūst caur Pleskavas un Peipusa ezeriem un tad pa Narvu ietek Somu līcī. Savdabīga sīku upju mozaīka izveidojusies Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastē. Te 500 km garajā piekrastes posmā jūrā tieši ietek 114 mazas upes, kuras hidrologi ir apvienojuši 3 atsevišķos baseinos. Tādejādi, Latvijas teritorija ir sadalīta 9 sateces pamatbaseinos.
Sateces baseina klimats, reljefs, ģeoloģiskā uzbūve un zemes izmantošana ietekmē upes ūdenīgumu, tā izmaiņas gada griezumā, ledus segas veidošanos, palus un to biežumu. Latvijas upēm ir jaukta ūdens pieplūde: sniega kušanas, lietus un pazemes ūdeņu. Latvijas upēm kopumā raksturīgi pavasara pali, kas saistīti ar sniega kušanas ūdeņiem. Vasarā un dažkārt arī ziemā mazūdens periodā upes saņem ūdeni galvenokārt no pazemes ūdeņiem. Ziemas sezonā upes parasti aizsalst. Stabila ledus sega izveidojas Zemgales, Vidzemes un Latgales upēm. Kurzemes upēs var arī stabila ledus sega neizveidoties vai arī veidoties vairākkārt, kas izraisa ziemas sezonā palus.
Latvijas lielākajām upēm daļa baseina atrodas citu valstu (Krievijas, Baltkrievijas, Lietuvas un Igaunijas) teritorijā. Līdz ar to saimnieciskās aktivitātes šajās valstīs būtiski var ietekmēt Latvijas ūdens kvalitāti.
1.1.1. Latvijas mazās upes
…
