Runājot par iekšējās kontroles sistēmu, pirmās ziņas par to kā atsevišķu procesuālo parādību saistās ar 1875.g 17.janvārī Fridriha Krupa firmā Esenē izveidoto “Uzskaites - revīzijas biroju”. Tā darbības mērķis tika formulēts kā “...visu vadības funkciju kontrole, pārbaudot ieņēmumu un izdevumu rēķinus, kustamā un nekustamā īpašuma saņemšanu un norakstīšanu, kā arī iznomāšanu. To visu var panākt, ja pārbauda, vai:
a) kopējie uzņēmuma un vadības izdevumi un ieņēmumi tiek pienācīgi pierādīti (pamatoti) ar dokumentiem, pie kam ieņēmumiem ir jābūt savlaicīgi un pilnā apmērā saņemtiem, bet izdevumiem - saskaņotiem ar uzņēmuma darbības virzienu;
b) tiek ievēroti likumi, līgumi, instrukcijas un noteikumi, un visi darījumi notiek saskaņā ar pastāvošajiem principiem un dod pozitīvu rezultātu;
c) tiek ievēroti priekšlikumi kā uzlabot tuvākās pārbaudes uzņēmumā, kā arī visi darījuma virzieni kā vienots kopums”. Šie principi sākotnēji iezīmēja iekšējās kontroles sistēmu un tās uzdevumus, bet vēlāk, tai tālāk attīstoties, radās jauni, moderni jēdzieni - “finansu audits”, “menedžmenta audits”, „kontrolings”, bet pašu iekšējo kontroli tagad reizēm sauc par “operāciju auditu”.
Iekšējās kontroles sistēma ir iestādes vadības pieņemtais organizācijas plāns, kā arī visas metodes un procedūras, kuras nepieciešamas vadības mērķa sasniegšanai tiktāl, ciktāl tas ir iespējams, nodrošinot kārtīgu un efektīvu uzņēmējdarbības vadīšanu, ieskaitot vadības politiku, līdzekļu saglabāšanu, krāpšanas un kļūdu aizkavēšanu un atklāšanu, grāmatvedības ierakstu precizitāti un pilnīgumu un savlaicīgu finansu informācijas sagatavošanu, šādi iekšējā kontroles sistēma ir definēta Starptautiskajos revīzijas standartos.
…
