XX gs. pēdējie 10 gadi Latvijas valstij ir īpašs laiks : tauta atguvusi neatkarību, krasas pārmaiņas notikušas arī ekonomikā, sociālajā u. c. sfērās. Sabrūkot padomju režīmam, mainījās arī uzskati par sabiedrību, tās uzbūvi, struktūrām un iekšējo dinamiku. Okupācijas gados tika apgalvots, ka sabiedrībā pastāv antagoniskas šķiras, un to attiecību nesamierināmo raksturu nosaka šo ļaužu grupu vieta ražošanas procesā. Savukārt Atmodas laikā uzplauka uzskats, ka šķiru nav , ka galvenais ir pretstats starp valsti un pilsonisko sabiedrību. No politoloģijas viedokļa raugoties, Atmodas laika optimisms tomēr nav bijis pamatots.
Pētnieki nešaubās par to, ka sabiedrībā pastāv šķiras – sabiedrības dalījums vairāk vai mazāk noturīgās hierarhiski strukturētās grupās. M. Vēbers uzskatīja, ka šķiras būtu grupējamas pēc to “ iespējām dzīves laikā “, domāju, ka šī teorija ir piemērota arī Latvijai 90. g. beigās. Valsts ekonomiskā augšupeja izrādās daudz sarežģītāka, nekā sākumā pat vairums speciālistu to paredzējuši. Līdzās eiforijai par atgūto brīvību rodas nedrošība par indivīda un viņa ģimenes nākotni, ir parādījies bezdarbs, sociālā neaizsargātība u. c. negatīvas tendences. Krasās pārmaiņas 1990. – 2000. g. ir būtiski pasliktinājušas sociālo vidi. …