Valsts ekonomikas attīstības galvenais mērķis parasti saistās ar tās iedzīvotāju labklājības līmeni. Bet ekonomiskā izaugsme ne vienmēr automātiski nodrošina iedzīvotāju labklājības pieaugumu. Tāpēc vienlaicīgi ir jābūt sociālās attīstības nodrošināšanas mehānismiem. Šādi veidota ekonomiskā politika nodrošina sabiedrības sociālās attīstības ekonomisko bāzi, bet sociālā politika novērš tirgus ekonomikas sadales mehānismu nepilnības.
Labklājības rādītāji, kas atspoguļo sabiedrībai pieejamo resursu daudzumu, nesniedz
mums informāciju par to izvietojumu, par vairāk vai mazāk taisnīgu ienākumu sadalījumu starp dažādām sociālajām grupām, par resursu daļu, kas izmantota, lai nodrošinātu visiem bezmaksas veselības aprūpi un izglītību, par ražošanas un patēriņa ietekmi uz vidi. Līdz ar to pat valstis ar līdzīgu iedzīvotāju ienākumu vidējo līmeni var būtiski atšķirties iedzīvotāju dzīves kvalitāte: veselības aprūpes un izglītības pakalpojumu pieejamība, iespējas izvēlēties darbu, nepiesārņota gaisa un tīra dzeramā ūdens pieejamība, noziedzības draudi. [2]
Pēdējos Apvienoto Nāciju Organizācijas dokumentos uzsvars likts uz “tautas attīstību”, kas mērāma ar paredzamo mūža ilgumu, pieaugušo rakstītprasmi, visu trīs izglītības līmeņu pieejamību, kā arī ar cilvēku pirktspēju, kas ir cilvēku izvēles brīvības nepieciešams priekšnosacījums. …