1. Iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir nodoklis, ar ko apliek fiziskās personas gūtos ienākumus, un tas sastāv no:
1) algas nodokļa, ko par darbinieka gūtajiem ienākumiem aprēķina un maksā darba devējs;
2) patentmaksas, kas ir pašvaldību noteikts avansa maksājums par atsevišķu veidu saimnieciskās darbības veikšanu;
3) nodokļa par ienākumiem no saimnieciskās darbības, ja tie nav uzņēmumu ienākuma nodokļa objekts, un nodokļa no citiem ienākuma avotiem.
2. Nodoklis tiek aprēķināts un iemaksāts budžetā divējādā kārtībā: avansā, arī algas nodokļa un patentmaksas veidā, un rezumējošā kārtībā, sastādot gada ienākumu deklarāciju.
(1995.gada 31.maija likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.12.96. likumu un 25.11.99. likumu, kas stājas spēkā no 01.01.2000.)
Sākotnēji, likumam „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”stājoties spēkā 1994.gadā, neapliekamais minimums bija noteikts 25 Ls mēnesī. No 1994.gada 1.maija līdz 1996.gada 30.jūnijam tas bija 22,50 Ls mēnesī. Tā kā neapliekamais minimums šajā laikā pretēji citiem rādītājiem samazinājās, nodokļa maksātāji arvien vairāk izmantoja tiesības deklarēt attaisnotos izdevumus, kas samazināja kopējo ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamo ienākumu. Šādā veidā samazināja savu apliekamo ienākumu tādi nodokļu maksātāji, kuriem bija lielāki ienākumi, jo tieši viņi varēja atļauties apmaksāt dažāda veida pakalpojumus, pēc tam deklarējot tos kā attaisnotos izdevumus. Tas nozīmē, ka lielāku labumu nodokļa samazinājuma veidā guva iedzīvotāji ar lielākiem ienākumiem, jo tikai viņi var izmantot šī nodokļa priekšrocības. Neapliekamais minimums un nodoļa atvieglojumi tādā apmērā, kā tie ir noteikti šobrīd –33 Ls, vislielāko ietekmi atstāj uz iedzīvotāju grupām, kuru ienākumi ir zemākajos ienākumu intervālos.…
