Iedzīvotāju dzīves līmenis un nodarbinātība ir aktuālās tēmas ekonomikas teorijā.
Salīdzinājot iedzīvotāju ienākumus Latvijā ar citiem valstiem, tie atrodas 53.vietā, tas ir zems rādītājs. Ārī Latvijā ir augsts bezdarba līmenis. Bezdarbs ir un paliek visakūtākā tirgus saimniecības ekonomiskā un sociālā problēma.
Bezdarbs ir tāds stāvoklis ekonomikā, kad kvalificēts un darbspējīgs iedzīvotājs var un vēlas strādāt saskaņā ar piedāvāto darba algas likmi, bet viņam nav darba.
Par nodarbinātiem tiek uzskatītas visas tās personas, kas apsekojuma nedēļā vismaz vienu stundu veica kādu darbu, arī daļēji nadarbinātie; personas, kurām galvenais iztikas avots ir darbs zemnieku saimniecībā, piemājas vai personiskā palīgsaimniecībā, netiek uzskatītas par bezdarbniekiem. Tomēr bezdarba līmenis nav precīzs rādītājs, jo eksistē slēptais bezdarbs.
Bezdarbs sabiedrībai un pašam cilvēkam ir nelabvēlīga parādība. Tas sekas ir šādas:
tiek saražots mazāks iekšzemes kopprodukta apjoms, savukārt tā sekas ir iedzīvotāju personisko ienākumu un uzkrājumu zaudējums;
kritās cilvēciskā kapitāla kvalifikācija un darba iemaņas;
pieaug noziedzība;
cilvēks zaudē pašcieņu, pašrealizāciju darbā.
Iedzīvotāju dzīves līmeņa ziņā, pēc ANO Attīstības programmas (UNDP) izstrādātā tautas attīstības indeksa (TAI – aprēķināts, balstoties uz vidējo mūža ilgumu, izglītības līmeni un pēc pirktspējas paritātes principa noteiktā reālā iekšzemes kopprodukta uz 1 iedzīvotāju. Tomēr, kā atzīst paši TAI rādītāju izstrādātāji, tas vēl nav pilnīgs dzīves kvalitātes raksturotājs) vērtības, Latvija 2002.gadā ierindota 53.vietā pasaulē (1997.gadā – 92.vietā, 2000.gadā – 63.vietā).
IKP uz vienu iedzīvotāju, rēķināts pirktspējas paritātes vienībās, pēc Eurostat datiem 2001.gadā bija 33% no ES vidējā (1996.gadā – 26%). Jau vairākus gadus valstī palielinās nodarbināto darba samaksa un mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi.
Tomēr iedzīvotāju ienākumu pieaugums ir ļoti nevienmērīgs, aug materiālās labklājības polarizācija. Džini indekss (variē no 0 līdz 1. Tas ir vienlīdzīgs 0 pie nosacījuma, ja pastāv absolūta vienlīdzība ienākumu sadalē, un tas ir 1, ja tā ir pilnīgi pretēja) ir pieaudzis no 0,30 1996.gadā līdz 0,34 2001.gadā. Mājsaimniecības rīcībā esošais ienākums vidēji uz vienu ģimenes locekli 2000.gadā bija 69,19 LVL, bet pirmajā kvintilē (t.i. viena piektā daļa no apsekoto mājsaimniecību skaita, kuras sagrupētas pieaugošā kārtībā pēc to rīcībā esošā ienākuma lieluma uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī) – tikai 23,61 LVL, kas ir 6,7 reizes mazāk nekā augstākajā – piektajā kvintilē esošajās mājsaimniecībās. Viszemākais mājsaimniecību vidējais rīcībā esošais ienākums joprojām bija Latgalē – par 29% zemāks nekā vidēji valstī.
Relatīvi augsts ir nabadzīgo iedzīvotāju skaits valstī. Vidēji nadaudz vairāk par 1/5 daļu iedzīvotāju ir tādi, kuru patēriņa līmenis ir zem minimālā nabadzības zemākā sliekšņa līmeņa (zem 50% no vidējiem patēriņa izdevumiem uz ekvivalento patērētāju). Lai rastu ilgtermiņa risinājumus nabadzības novērtēšanai, valdības 2000.gadā apstiprinātajā Nabadzības mazināšanas stratēģijā izvirzīts uzdevums līdz 2015.gadam samazināt nabadzīgo iedzīvotāju daļu līdz 10% no kopējā iedzīvotāju skaita.…
