Cilvēktiesības ir tiesību normu kopums, kas regulē attiecības starp valsti un indivīdu (indivīdu grupām); tās nosaka standartus, kādai ir jābūt valsts attieksmei pret indivīdu, kā arī aizsardzības mehānismu pret valsts, to institūciju un amatpersonu izdarītajiem pārkāpumiem. Cilvēktiesības ir skaidras, precīzas un konkrētas tiesību normas, kas ir ietvertas starptautiskos dokumentos, Latvijas Satversmē un likumos.
Cilvēktiesības veido demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatu. Latvijas Republika, jau 1990. gada 4. maijā atjaunojot neatkarību, pievienojās 51 cilvēktiesību dokumentam, tādējādi savu iedzīvotāju un starptautiskās sabiedrības priekšā apliecinot apņēmību sargāt un aizstāvēt cilvēktiesības. Cilvēktiesības var tikt izmantotas kā: indivīda tiesības uz aizsardzību pret valsts iejaukšanos viņa brīvībās; indivīda tiesības pret valsti uz taisnīgu procedūru un viņa interešu vērā ņemšanu; indivīda tiesības pret valsti prasīt no tās aizsardzību pret citiem indivīdiem.
Tiesiskas valsts iekārtas publisko tiesību pamatprincipi ir: samērīguma jeb proporcionalitātes, vienlīdzības un diskriminācijas aizlieguma princips jeb tiesiskās paļāvības princips, tiesiskās aizstāvības princips, legalitātes princips, efektivitātes princips u.c.
Samērīguma princips tiek uzskatīts par vienu no svarīgākajiem Rietumu tiesību sistēmā. Tas darbojas visās publisko tiesību jomās. Tiesību principus savstarpējā mijiedarbībā attīsta gan tiesu prakse, gan tiesību zinātne.…