Iedzimtība ir visu dzīvo būtņu īpašība saņemt no priekštečiem un nodot pēcnācējiem ģenētisko informāciju, kas nosaka to raksturīgās pazīmes un attīstības īpatnības. Iedzimtības materiālā saite starp paaudzēm ir dezoksiribonukleīnskābe, kas nes sevī visu ģenētisko informāciju, kura nosaka nākamā organisma attīstības gaitu. No šūnas organoīdiem kodolā esošās hromosomas ir galvenais ģenētiskās informācijas nesējs. Hromosomās ir DNS, kuras noteiktas daļas ir gēni. Līdz ar to DNS gēni spēj reproducēties; tas nodrošina ģenētiskās informācijas nodošanu no mātšūnas meitšūnām. Cilvēka organisms attīstās no vienas apaugļotās olšūnas, kurā puse hromosomu ir no tēva, puse no mātes. Gēnu kopumu, ko organisms saņem no vecākiem vairošanās procesā, sauc par genotipu, bet organisma pazīmju kopumu, sauc par fenotipu.
Iedzimtībai ir būtiska nozīme vecāku iedzimto slimību izpausmē. Cilvēku iedzimto defektu smagums un funkciju traucējumi krasi samazinās līdz ar sociālās vides attīstību un medicīnas sasniegumiem.
Iedzimtās slimības
Iedzimto slimību jeb hereditāro slimību rašanās ir atkarīga no defektiem tēva un mātes ģenētiskās informācijas kopumā. Slimības pazīmes parādās vai nu tūlīt pēc dzimšanas, vai arī vēlāk, kas parādās atkarībā no ģenētisko defektu veida un dažiem citiem apstākļiem. Dažos gadījumos ģenētisko defektu kombinācija rada tik smagus attīstības traucējumus, ka auglis nav dzīvotspējīgs vai arī piedzimst nedzīvs, piemēram, kad auglim neattīstās nieres, sirds, smadzenes vai zarnas. …
