1985. gadā okupētajā Latvijā valdīja padomju režīmam tipiska ideoloģiskā situācija. Par absolūto patiesību atzītā marksisma ļeņinisma doktrīna pildīja savu praktisko pamatuzdevumu, nodrošinot nomenklatūras, kuru veidoja komunistiskās partijas elite un valsts pārvaldes aparāta augšējā un vidējā slāņa darbinieki, priviliģēto statusu sociālajā realitātē. Politiskā un sociālpsiholoģiskā nozīmē valdīja totalitārisma režīmam raksturīga ārējā stabilitāte.
M. Gorbačova ideoloģiskā orientācija neizpildīja savu uzdevumu – tā nespēja radīt pozitīvu alternatīvu vērtību sistēmu, kuru atzītu pietiekami liela sabiedrības daļa kā sociālās makrovides attīstības perspektīvu. Latvijā „sociālisms ar cilvēcīgu seju” atjaunotajā PSRS neguva noturīgu popularitāti sabiedrības apziņā, tā bija pārejas posma vīzija. (24, 285)
Tas radīja labvēlīgus apstākļus diskusijām par Latvijas turpmāko statusu. Šis jautājums sašķēla Latvijas sabiedrību divās nometnēs: Padomju Republiku Savienības aizstāvjos un reformātoros. …