Identitātes veidošanās

Skolā, kā izglītības iestādījums ir vieta, kur jau no bērnības un ilgus gadus cilvēkbērns atrodas. Šai iestādē notiek vairākums procesu, kas cilvēku padara par cilvēku –saskarsme ( ar saviem vienaudžiem un skolotājiem), izziņa (teorētiskās zināšanas) un darbs ( iemācīties mācīties, pielietot zināšanas un attīstīt saskarsmes prasmes). Šie procesi ir vieni no galvenajiem, kas cilvēku ved uz kultūru un veido identitāti. Var izdalīt sekojošos identitāti veidojošos galvenos komponentus.
Pasaule, Visums( arī Dievs).
Pats subjekts (personība), vecumposms.
Rase, Šķira, kārta (u. c. lielās grupas).
Mazās grupas (formālās un neformālās).
Cits cilvēks (realitātē un ideālā).
Priekšmeti, parādības, dzīvnieki.
(1.12.)
Skolā skolotājam ir jārēķinās ar visiem komponentiem. E. Ēriksona atziņa „saskarsme notiek Ego līmenī, kur katra saskarsmes partnera Ego visu informāciju pārbauda gan sensori, gan ar jūtām, gan apzināti, gan neapzināti. Tā apstiprina vai neapstiprina viņa identitāti”.
Skolotājam varētu teikt ir tas smagais uzdevums būt piemēram, palīdzēt skolēnam savas identitātes veidošanā. Skolotāja- skolēna, kā arī skolēnu savstarpējo attiecību mijiedarbība ir ļoti sarežģīts un daudzpusīgs process un šeit var rasties visdažādākās problēmas. Autori izceļ vairākus jautājumus, kā ceļu uz identitātes veidošanās nosacījumu atklāšanu :
kā skolā ienāk sabiedrībā valdošās kultūras un tehnoloģiju formas. Kā skolotājs palīdz veidoties skolēna kompetences izjūtai un gatavībai nākotnē iekļauties (es teiktu) reālajā sabiedrības situācijā un šo kompetenču spēja izmantot.
Kā skolotājs rada iespēju skolēnam identificēt sevi jaunajām dzīves lomām, attīstīt jaunrades, (arī iniciatīvas) spējas.…