„Vladimira Nabokova psiholoģiskais romāns ar erotikas elementiem ”Lolita” jau pirms iznākšanas bija guvis ievērību, jo vairāki amerikāņu izdevēji bija atteikušies to publicēt. Tam par iemeslu bija aizliegtā tēma – mīlestība pret mazgadīgu meiteni - , kā arī pārāk atklāts seksualitātes tēlojums. Pēdīgi darbs iznāca 1955. gadā kādā franču izdevniecībā ar pornogrāfiskas literatūras specializāciju; pēc trim gadiem romānu izdeva arī ASV.”1 „Moralizējoša kritika mijās ar sajūsmu par darba valodu. Romāna ”Mehāniskais apelsīns” autors Entonijs Bērdžess izteicies atzinīgi, sakot, ka angliski rakstošais slāvs spraudis sev īpašu uzdevumu: atgādināt cik brīnišķīga ir angļu valoda valoda.”2
„Būdams principiāls individuālists, V. Nabokovs ironiski atteicās no jebkādiem masu psiholoģijas pētījumiem un globālajām idejām (marksismu, freidismu u.c.) Kaut arī viņš noliedza Z. Freida idejas, rodas iespaids, ka savos sižetu un varoņu uzvedības un pārdzīvojumu psiholoģiskajos izklāstos V. Nabokovs stāv diezgan tuvu psihoanalīzei un izmanto tās metodes.”3
Pirmo reizi ar Lolitas tēlu sastapos Vladimira Nabokova romāna ekranizējumā ”Lolita”. Izdomāju veidot pētniecisko darbu pēc žurnālā ”Santa” rakstītā izteikuma: „Šo prozas darbu var aplūkot kā divpadsmitgadīgas pavedējas pusmūža vīrieša izmantošanu.”4 Izlasot šo teikumu, biju apmulsusi, jo vēstījumu, ko saņēmu, skatoties filmu, nevarētu šādi interpretēt, tādēļ, lai noskaidrotu patiesību, nolēmu izlasīt paša V. Nabokova sarakstīto romānu ”Lolita”.…