NATO intervence Kosovā, noritēja bez ANO Drošības Padomes akcepta un bija pretrunā ANO Statūtiem, taču bija nepieciešams novērst humanitāro katastrofu, bet starptautiskajās tiesībās nebija likumīga mehānisma, lai vērstos pret agresoru. Tas parāda, ka humanitārās intervences nepieciešamība no morāles viedokļa ir saprotama un atbalstāma, ka nevienam nav tiesību ignorēt cilvēktiesības, taču praksē nav izstrādāts likumisks pamats, kas attaisnotu tās lietošanu. Tas nozīmē, ka humanitārā intervence bez ANO atļaujas bija nelikumīga Kosovas krīzes laikā, kā arī tā ir pretlikumīga arī šobrīd pat, ja tā tiek veikta humānu mērķu vārdā, jo Kosovas intervences gadījums nav licis pieņemt jaunus būtiskus mērus starptautiskajās tiesībās, tas nozīmē, ka visām pasaules valstīm joprojām ir saistoši ANO normatīvie akti, līdz ar to bruņota spēka lietošana paliek likumīga tikai saskaņā ar ANO Drošības Padomes pilnvarojuma vai atbilstoši ANO Statūtiem valsts pašaizsardzības gadījumā.
Pētot jautājumu par humanitāro intervenci, autors secinājis, ka mūsdienās, faktiski pastāv divu veidu humanitārās intervences: pirmā, ir atbilstoši ANO Drošības Padomes mandātam, kura jau tika pielietota Somālijas gadījumā un par kuras leģitimitāte nav apšaubāma; savukārt otrā ir humanitārā intervence ārpus ANO pilnvarām, kas arī bija Kosovas gadījumā, kas saistīts ar starptautisko tiesību normu divējādo interpretāciju. Jāatzīmē arī pienākums aizsargāt doktrīnu, jo, ja pasaules valstis šo doktrīnu ir pieņēmušas, tad pasaules valstīm parādās arī iespējas veikt humanitāro intervenci ārpus ANO. Taču pēc visām šīm divējādajām interpretācijām nebūtu vajadzības, ja ANO spētu efektīvi darboties. Kā iespējamais šīs problēmas risinājums būtu izmainīt ANO Statūtu 2. panta 4. punktu, lai turpmāk nerastos domstarpības valstu starpā, taču šis risinājums praktiski nav iespējams, jo no šā punkta traktējuma ir atkarīga humanitārās intervences pielietošana ārpus Drošības Padomes mandāta, un kamēr ANO nespēs pildīt uz viņu uzliktos pienākumus, valstīm jāatstāj sev tiesības veikt humanitāro intervenci.
Analizējot humanitārās intervences pielietošanas gadījumus, tika secināts, ka pastāv noteikti apstākļi, pamatojoties uz kuriem konkrētā valsts vai valstu grupa ir ieinteresēta veikt vai neveikt humanitāro intervenci. Humanitārā katastrofa Ruandā ir spilgts piemērs tam, kāpēc ir nepieciešams izstrādāt noteiktus kritērijus - kad un kādā veidā valstis var veikt humanitāro intervenci. Viens no problēmas iespējamajiem atrisināšanas veidiem ir veidot ciešāku sadarbību ar ANO (kura īstenos starptautisko kārtību) un NATO (kura rīkosies, ja netiks ievērotas ANO likumīgās prasības), lai tādā veidā izstrādātu noteiktu likumisko bāzi humanitārai intervencei. Faktiski, tas nozīmēs, ka ANO deleģēs noteiktas funkcijas starptautiskajām organizācijām, tādām kā NATO, kuri jau savas pilnvaras ietvaros, pēc ANO rezolūcijas veiks nepieciešamās darbības.
…
