Humānā pedagoģija

Humānistiskā domāšana radās Eiropā Renesanses laikā – 14.gadsimtā. Galvenās domas:
1. likumi, māksla un tradīcijas ir jāvērtē pēc to ietekmes uz cilvēku;
2. cilvēkiem ir jābūt brīviem, lai viņi paši varētu noteikt savu dzīvi. Šo sfēru nedrīkst kontrolēt valsts un baznīca.
Oficiāli humānistiskā psiholoģija parādījās 1960-os gados. Tā nostājās pret biheivioristiskām un psihoanalītiskām pieejām.
Humānistiskās pieejas piekritēji domā, ka par primāro psiholoģijā ir jāuzskata pieredze un jēga, nevis uzvedība.
Humānistiskā psiholoģija pietiekami skaidri noteica pret ko tā nostājas, tomēr nebija tik pat noteikta savu uzskatu definēšanā. Tā Henrijs Murrejs (1964. gadā) izklāstīja humānistiskās psiholoģijas izpētes objektus:
Cilvēks, nevis dzīvnieks;
Cilvēks, kurš tiek skatīts veselumā;
Cilvēks viņa dzīves kontekstā;
„iekšējais cilvēks”, kas veido veselumu ar „ārējo cilvēku” (internal person);
cilvēks dabiskajā vidē;
pozitīvie raksturojumi, kuri iepriecina cilvēku;
gribas aktivitāte;
dzīves filozofija, kura iekļauj sevī laikā aplūkojamu vērtību sistēmu.
1990.gadā De Karvaljo (De Karvalho) publicē sekojošo sarakstu:
katrs cilvēks ir vienots vesels;
cilvēks rīkojas saskaņā ar iekšējo motivāciju;
cilvēks pats virza savu eksistenci.
Humānistiskā pieeja postulē, ka katrā cilvēkā mājo spēcīga tendence realizēt savas iespējas, pašaktualizēties. Cilvēks jāpēta tā veselumā, turklāt galvenā psiholoģiskā realitāte ir tas, kā cilvēks sevi priekšstata. Cilvēka dzīve ir vienots tapšanas un esamības process, cilvēkam piemīt noteikta brīvības pakāpe, viņš ir aktīvs, radošs. [2; 28]…