Organoloģija, pēc autora domām ir nepilnīgs vārds, kas apraksta tikai instrumenta fizisko izskatu, tā skanējuma īpašības un instrumenta vēsturi. Taču, būtu jāiekļauj dziļāki zinātniski pētījumi, tas ir, kad un kāpēc instruments tika spēlēts, kādu lomu instruments spēlē sabiedrības ikdienā ( svētkos, kulta ceremonijās u.t.t.), vai instrumentam piemīt kādi īpaši greznojumi, kā arī konkrētā instrumenta sociāl- kultūriskā izpēte noteiktā reģionā.
Autors apraksta trīs reģionu instrumentu klasifikācijas sistēmas, kas izveidojušās Ķīnā, Indijā un Rietumeiropā:
Ķīnā instrumentu klasifikācija balstās uz astoņām vielām, domājām no kurām var pagatavot mūzikas instrumentu vai izmantot. Tie ir, metāls, akmens, zeme, ādā, zīds, ķirbis, bambuss un koks.
Indijas mūzikas instrumentu klasifikācijas sistēma radās sen ap 1.gs. p.m.ē., kurā ietilpst četras grupas: 1)šķīvji, zvani un gongi, 2)bungas, 3)stīgu instrumenti, 4)pūšamie instrumenti.
Eiropas jeb Hornbostela morfoloģiskā instrumentu klasifikācijas sistēma, izveidojusies 1914.g., līdzinās Indijas mūzikas instrumentu klasifikācijai:
1)idiofoni jeb pašskaņi, bez jebkāda sprieguma ( šķīvji, zvani, grabuļi, koka kluči)
2)membrafoni jeb plēvskaņi, skaņu iegūst caur nostieptu ādu vai citu membrānu, piemēram, bungas.…