Ievērojamais amerikāņu filozofs Džons Djūijs savulaik rakstīja, ka pagātnes vēsture allaž ir arī tagadnes vēsture. Pagātnes izzināšana un izpratne nepieciešama taisnīgākas, laimīgākas un veiksmīgākas šodienas un rītdienas veidošanai. Šis process nozīmē arī nevairīšanos no drūmām un traģiskām vēstures lappusēm, runāšanu par nepatīkamiem jautājumiem, izvēli, lēmumu pieņemšanu.
Holokausts nav tikai 20.gs. vēstures sastāvdaļa, tā saknes meklējamas tālā pagātnē, bet sekas sajūtamas mūsdienās. Šī tēma ļauj runāt caur vēsturi par šodienu, ļauj labāk izprast sevi un pasauli. Holokausts, tas ir maigi teikts, jo, pēc manām domām, lielākoties mūsdienu jaunatne pat nenojauš šī vārda traģiskumu. Kas latviešiem ir 25.marts un 14.jūnijs ar sēru karogiem un traģiskām atmiņām, tas ebrejiem ir 4.jūlijs, kad pieminām šīs tautas genocīdu, un, ja komunisti un nacisti pret latviešiem vērsās lielākoties kā sociālu šķiru, tad centās ebrejus iznīcināja kā tautu. Vienalga, vecs vai jauns, sieviete vai bērns, bagāts vai nabags, pret iekārtu lojāls vai pat uzticīgs tai, bet pietika ar to, ka tu esi ebrejs. Ebreji ir tauta, kuru mēģināja iznīdēt no zemes virsmas. Mēs nevaram pārvilkt strīpu šiem notikumiem, tur slēpjas pārāk daudz asiņu, tukšu dvēseļu un pus pateiktu vārdu.
Holokausta vēsture ir bagātīgi dokumentēts posms, tādēļ iespējams veidot dialogu starp dažādiem vēstures avotiem. Šajā procesā es vēlos kļūt par pirmatklājēju un attīstīt sevī iemaņas strādāt ar dokumentiem. Mans mērķis ir rosināt šodienas cilvēku vairāk uzzināt un izpētīt holokausta vēsturi, par tā atstātajām sekām, lai ļaudis saprastu šī vārda dziļo būtību. Kā arī izvērtēt notikumus, kas norisinājušies manā pilsētā, salīdzināt ebreju dzīvi pirms kara, tā laikā un kaitējumus ko tas mums ir nesis. Galvenais, lai pilsētas iedzīvotāji neaizmirstu holokaustu.
Galvenais mērķis ir izpētīt materiālus par holokausta norisi Latvijā, kā arī apkopot informāciju par šā notikuma traģiskajām sekām manā pilsētā Viļakā. Galvenie materiālu avoti ir atrodami Viļakas muzejā un L. Maksimovas grāmatā „Viļaka un tās ļaudis gadsimtu ceļos”. Man šķiet, ka daudzi šīs mazās pilsētiņas iedzīvotāji nezin, kas ir holokausts, tāpēc veicu anketēšanu, lai saprastu vai holokausts ir notikums, kas cilvēku dvēselēs izdziest un tiek aizmirsts.
Mēs ik gadu atceramies un pieminām savas tautas laimes un nelaimes brīžus, bet vai mēs atceramies par cilvēkiem, kas dzīvoja mums blakām, kas bija mūsu kaimiņi, draugi, tie bija ebreji. Mēs nedrīkstam aizmirst šo katastrofu – holokausts. Mums jāmācas par šī notikuma vēsturi, mums jāmāca citi, lai tas nekad netiktu atkārtots.…
