Holokausts Latvijā un Latgalē

Termins „holokausts” veidots no grieķu vārdiem- holos (viss atlikuma bez atlikuma) un cantos (sadedzināts).Tātad tas nozīmē pilnīgu iznīcināšanu. Mūsdienu izpratnē holokausts ir visu kādai tautai piederīgu cilvēku fiziska iznīcināšana, nepažēlojot un nesaudzējot nevienu, nolūkā likvidēt šīs tautas pastāvēšanu un nepieļaut tās atdzimšanas iespēju. Vācu sociālistu partija 20.gadu sākumā izvirzīja mērķi: padzīt visus ebrejus no Vācijas un veicināt ebrejības izzušanu visā Eiropā. Nacisti uzskatīja, ka, ebrejiem klātesot, neizdosies pārvarēt demokrātijas, liberālisma, brīvā tirgus un sociālisma ideju ietekmi, uzcelt „tīru”, ģermāņu barbariskās tradīcijas ietērptu āriešu Vāciju un Eiropu.(6,49)
Pirmie pret ebrejiem vērstie rīkojumi, kā jau minējām, tika izdoti Jelgavā 30.jūnijā. Rīgā pirmo pret ebrejiem vērsto rīkojumu izziņoja Rīgas komandants Vērmahta pulkvedis Ullersbergers 2.jūlijā: „Žīdiem līdz turpmākam aizliegts stāvēt rindās. Viņi var iepirkties tikai tajos veikalos, kur rindu nav.”(2,238)
No 1941. gada jūnija līdz 1945. gadam nogalināja ap 70 000 Latvijas ebreju. Aptuveni 20 000 ebreju deportēja uz Latviju no Vācijas, Austrijas, Ungārijas, Lietuvas un šeit nogalināja. Galvenie šo noziegumu organizētāji bija SD spēku vadītājs F. Jekelns, V. Štālekers, R. Lange. Liela nozīme to izpildē bija vācu operatīvajai grupai A, kā arī vietējām SD vienībām. Pirmos soļus ebreju diskriminēšanā un iznīcināšanā jau uzsāka vērmahts un jūras spēki, kuru izveidotās komandantūras izdeva attiecīgas pavēles.…