Hologrāfija – viļņu ierakstes un nolasīšanas metode, kuras pamatā ir šo viļņu interference un difrakcija. Par pamatlicēju uzskatāms ungāru zinātnieks Deniss Gābors (1948). Praktiski hologrāfiju sāka realizēt (1962) amerikāņu fiziķi Emmets Leits un Juris Upatnieks, pēc tam, kad tika radīti pirmie lāzeri (hologrammu iegūšanai nepieciešami spēcīgi koherentas gaismas avoti. Tādi ir gāzu lāzeri.
Interference – divu vai vairāku koherentu viļņu pārklāšanās. Tā kā interferē tikai koherenti viļņi, būtu jāmin viļņu koherences nosacījumi:
1)daļiņu svārstību virzieniem interferējošos viļņos jābūt vienādiem,
2)daļiņu svārstību frekvencēm jābūt vienādām,
3)viļņu avotu svārstību fāzu nobīdei lika gaitā jāpaliek konstantai,
4)interferējošo viļņu izplatīšanās ātrumiem jābūt vienādiem.
Ja neizpildās kaut viens no nosacījumiem, viļņu interference nav iespējama.
Ja gājiena diference ir =k, kur k=0,1,2,3 un punktā k nokļuvušo gaismas viļņu svārstību fāzes sakrīt, tad šis punkts ir interferences maksimums. Ja gājienu diference ir vienāda ar pusviļņa garumu nepāra skaitu =(2k+1)/2) – minimuma punkts.
Interferences ainu visvienkāršāk novērot plānās kārtiņās, piemēram, plānā benzīna vai eļļas kārtiņā uz ūdens. Šādu ainu krāsainu joslu veidā katrs var novērot saulainā dienā ūdens peļķēs benzīna tanka vai garāžas tuvumā. Interference plānās kārtiņās bija pazīstama jau Ņūtona laikā.
Interferences parādības ir viens no svarīgākajiem gaismas viļņveida īpašību izpausmes veidiem. Šo parādību atklāja angļu fiziķis un ārsts T. Jungs 1801. gadā. Savos eksperimentos Jungs izmantoja gaismas avotu un divas spraugas ( šo paņēmienu sauc par eksperimentu ar Junga dubultspraugu). Novietojot dažu metru attālumā aiz dubultspraugas ekrānu, uz tā redzamas gaišas un tumšas joslas.…
