Līdz ar Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, valsts izglītības sistēmā tika uzsākti nopietni pārmaiņu procesi gan mācību satura, gan arī mācību organizācijas jomā, par izglītības mērķi izvirzot personas pilnveidi pašrealizācijai, valsts un sabiedrības labklājības veicināšanai. Viens no svarīgākajiem lielajiem uzdevumiem šī mērķa sasniegšanai ir pāreja no normatīvās pedagoģijas uz demokrātisko, kas kardināli maina skolēnu un skolotāju attiecības no subjekta – objekta uz subjekta – subjekta attiecībām pedagoģiskajā procesā, un prasa arī attiecīgas izmaiņas mācību saturā.
Mūsu izglītības sistēma ieiet Eiropas apritē, kur centrālo vietu ieņem laba izglītība ar demokratizācijas un humanizācijas lomas paaugstināšanos. Strauji mūsu dzīvē ienāk jaunas ražotnes, tāpēc nozīmīga ir problēma - sagatavot cilvēkus, kuri spēj izdzīvot tirgus ekonomikas apstākļos. Lai sekmētos izglītošanas un audzināšanas process, jāuzlabo mācību organizēšana, pievēršot uzmanību humānai pedagoģijai, kur dominējošā ir pedagoga prasme piemērot mācības skolēnu individuālajām spējām, esošajam zināšanu līmenim un vajadzībām.
Humānistiskās pedagoģijas pamatideja – bērns ir autonoma identitāte sociālā vidē. Pedagogam svarīgi organizēt mācības tā, lai mācību vide būtu bērnam atbilstoša, lai tā palīdzētu viņam attīstīt motivāciju, lai skolēns pats varētu veidot savu pieredzi, izzinot pasauli un sevi.
Izglītības attīstībā mūsdienās liela nozīme ir mācību satura integrācijai. Analizējot pedagoģisko pieredzi, varam apgalvot, ka integrētā mācību kursa saturs sasaista diferencētu mācību priekšmetu saturu, un tādejādi nodrošina mācību vienotību, sekmē prasmju attīstīšanu saskaņā ar reālajām problēmām un uzdevumiem, veicina aktīvu un vispusīgu pieeju mācību un audzināšanas procesam, ļauj skolēniem mācību procesā izmantot visdažādākos avotus, sekmē tādu mācību norisi, kurās mērķis, līdzekļi, process un rezultāts ir savstarpēji cieši saistīti, un abi šie komponenti ir vienlīdz svarīgi.
Kā raksta pedagoģijas zinātniece Antonija Karule, “integrēts mācību saturs balstās uz caurviju un veseluma principu, pragmātismu (saikni ar dzīvi), satura daudzšķautnainību, izglītotājfunkcijas, attīstītājfunkcijas un audzinātājfunkcijas vienotību, nacionālā, lokālā un reģionālā izglītības satura komponentu akcentēšanu, satura individualizāciju un brīvas izvēles principu.” [1, 10.]
…
