Histēriskas jeb teatrālas personības

Var būt raksturīgas epileptiskas lēkmes, kaut arī nav diagnosticējama epilepsija; aklums, kaut arī nav fizisku redzes orgānu defektu; paralīze, kaut arī nervu sistēma ir pilnīgi vesela.
Cilvēkiem ar histērisku personības struktūru raksturīgs augsts trauksmes, spriedzes un reaktivitātes līmenis – īpaši starppersonu līmenī. Tie ir sirsnīgi, “enerģētiski” un intuitīvi cilvēciski ļaudis., ar noslieci iekļūt situācijās, saistītās ar personiskām drāmām un risku. Viņu emocionalitāte apkārtējiem var likties virspusēja, samākslota un pārspīlēta. Vīnu izjūtas mainās ļoti strauji (“histēriska afektu nenoturība”). Cilvēkiem ar histērisku personības struktūru patīk spilgtas profesijas – aktiera, dejotāja, politiķa vai skolotāja profesija. Raksturīgs impresioniskums, globālisms un tēlainība. Dažiem augsti izglītotiem cilvēkiem ar histērisku personības organizāciju raksturīga neparasta kreativitāte.
Freids (1925,1932) u.c. izvirzījuši uzskatu par dubultu fiksāciju histērijas gadījumā – orālās un edipālās problēmās. Vienkārši izsakoties, ļoti jūtīga, izsalkusi maza meitenīte ir vīlusies savā mātē, kurai neizdodas radīt uzticamu, drošu vidi, kurā mazā meitene varētu justies paēdusi, apmierināta, novērtēta. Tuvojoties edipālajai fāzei, viņa atdalās no mātes, to noniecinot, un intensīvi virza savu mīlestību uz tēvu kā pievilcīgāku objektu, īpaši tāpēc, ka viņas neapmierinātās orālās vajadzības apvienojas ar daudz vēlīnākām ģenitālām interesēm un redzami paspilgtina edipālo dinamiku. Bet kā meitene var atrisināt edipālo konfliktu, identificējoties un vienlaicīgi sacenšoties ar māti? Viņa vēl aizvien tiecas pēc mātes un taipat laikā ir to noniecinājusi.
Šī dilemma piesaista viņu edipālajam līmenim. Šādas fiksācijas rezultātā viņa turpina redzēt vīriešus kā stiprus un apburošus, bet sievietes – kā vājas un nenozīmīgas.
…