KOPSAVILKUMS
Pētījuma rezultātā autors izvirza aizstāvēšanai šādas tēzes:
1. Atsavināšanas likums šobrīd neparedz skaidru procedūru tiesiskuma nodrošināšanai gadījumos, kad attiecībā uz sabiedrības vajadzībām nepieciešamo nekustamo īpašumu ir nostiprināta ķīlas tiesība, un nenodrošina hipotekāro kreditoru interešu aizsardzību, ja sabiedrības vajadzībām tiek atsavināts īpašums, kas kalpojis nodrošinājuma nodibināšanai.
2. Nekustamā īpašuma labprātīgas atsavināšanas gadījumā jautājumu par attiecīgo nekustamo īpašumu apgrūtinājumu dzēšanas kārtību un procesu likumdevējs atstājis pušu kompetencē, tādējādi dodot iespēju vienoties privātā kārtā, valstij vai pašvaldībai neiejaucoties konkrētajā procesā.
3. Spēkā esošais Atsavināšanas likuma regulējums, saskaņā ar kuru atlīdzība par atsavināto īpašumu tiek pilnā apmērā samaksāta īpašniekam, varētu tikt atzīts par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 105.pants, ja šis īpašums būtu ieķīlāts un uz atsavināšanas brīdi ar hipotēku nodrošinātais prasījums nebūtu pilnībā nokārtots, jo nostādītu ķīlas ņēmēju nelabvēlīgākā situācijā un tādējādi neņemot vērā visu iesaistīto personu garantētās pamattiesības uz īpašumu.
4. Nekustamā īpašuma atsavināšana sabiedrības vajadzībām pati par sevi nevar būt pamats prasīt pirmstermiņa ar nekustamo īpašumu nodrošinātās saistības izpildi, vai uzskatīt to par šādas saistības pārkāpumu. Kamēr parādnieks saistību pilda, kreditoram nav tiesību izmantot prasījuma tiesību pret parādnieku un meklēt apmierinājumu no ķīlas.
5. Spēkā esošais tiesiskais regulējums neparedz institūcijai, kas nodrošina atsavināšanu, pienākumu informēt hipotekāro kreditoru par nekustamā īpašuma vai tā daļas atsavināšanas nepieciešamību sabiedrības vajadzību nodrošināšanai un noteikto atlīdzību, kas ir būtisks trūkums, jo informēšanas pienākums sekmētu sadarbību un risinātu no pušu saistībām izrietošos jautājumus. Informēšanu un iesaisti atlīdzības sadales procesā institūcija var veikt arī šobrīd, bet pēc savas iniciatīvas.
…