Atjaunojot 1992 gadā 1937.gada Civillikumu un atjaunojot Zemesgrāmatu likumu, tika atjaunota hipotēkas institūta darbība Latvijā, kam ir liela nozīme saimnieciskajā dzīvē, precīzāk banku sektorā. Hipotēkas institūta nozīmīgumu banku dzīvē raksturo kaut vai tas apstāklis, ka vieni no lielākiem aktīvistiem saistībā ar īpašuma reformu bija augsti stāvošas Latvijas Bankas amatpersonas un jāatzīst – pamatoti, jo ne tikai pie mums, bet arī ārvalstīs nekustamais īpašums ir viens no drošākajiem nodrošinājuma veidiem. Neskatoties uz hipotēkas institūta it kā seno vēsturi, tomēr praksē ir sastopamas dažādas problēmas saistībā ar hipotēkas nostiprināšanu zemesgrāmatās, acīmredzot to var izskaidrot ar apmēram 50 gadus ilgo padomju laika periodu, kad hipotēkas institūts neeksitēja vispār.
Hipotēka
Hipotēka tāpat kā jebkura ķīlas tiesība ir tiesība uz svešu lietu. Lietas īpašniekam nevar būt ķīlas tiesība uz savu lietu. Bet ja kreditors viņam ieķīlāto lietu iegūst par īpašumu, tad tiesības, ko viņš ir ieguvis ar savu agrāko ķīlas tiesību pret pārējiem ķīlas kreditoriem, paliek spēkā. (CL 1300.p.) Tas arī ir noteikts CL kā vispārēja norma, paredzot izņēmumu, kad kreditors iegūst savā īpašumā šo nekustamo īpašumu, jebkādā no CL noteiktajiem īpašuma iegūšanas veidiem, jo hipotēkas nodibināšana pati par sevi neliedz ieķīlātājām rīkoties ar nekustmo īpašumu, t.sk.atsavināt to jebkurai personai, arī kreditoram.
Tiklīdz tiek pieminēts vārds “hipotēka”, tā jebkurš saprot, ka runa ir par nekustamas lietas ieķīlāšanu, tomēr tā tas nav. CL 1295.p. un 1297.p. atļauj hipotēkas nodibināšanu uz bezķermenisku lietu – domājamo (ideālo) daļu kopīpašumā, šajā gadījumā nekustamā īpašumā, kas atbilstoši CL 841.p. un CL 842.p. nevar tikt klasificēta kā nekustama lieta, jo tikai ķermeniskas lietas var iedalīt kustamās un nekustamās lietās. …