2.6. Filmas elementi hiperrealitātes atveidošanā
Stīvens Soderbergs filmā „Solāris” neaizraujas ar tehniskiem hiperrealitātes attainojumiem. Filmā attainotie „viesi” jeb cilvēku kopijas savā uzvedībā un izskatā neatšķiras no reāliem cilvēkiem, tieši tāpēc tie šķiet ļoti reāli, jo starp tiem nav acīm redzamas atsķirības. To dažādība no oriģināla jaušama tikai cilvēka iekšējās sajūtās, atmiņās un domās, ko Kelvinam skaidroja Reja, apgalvojot, ka viņa nav tas pats cilvēks, ko Kelvins glabā savās atmiņās.
Mēģinājumi parādīt hiperreālo, filmā tiek veikti caur cilvēku sapņiem. Sarunas un darbības, kas notiek pa pusei esot nomodā, pa pusei sapņojot. Turklāt, „viesu” jeb hiperreālo objektu rašanās arī notiek sapņu realizēšanās rezultātā. Šī iemesla dēļ radot šaubas, kur sākas realitāte un kur turpinās sapnis. Sapņu imitēšana filmā tiek attainota kā reāla notikuma parādīšana vai ar vieglu miglu pārklāts kadrs, kas signalizē par cilvēka varbūtējām iedomām vai citu realitāti.
Planēta Solāris tiek attainota kā zila vai zili violeta lode, kura pauž atmosfēras kustības. Tās izskats ietver noslēpumainību un atgādina okeānu, taču kopējā vides atmosfēra tieši norāda uz kosmosu un liecina par digitāliem planētas attainošanas risinājumiem. Taču filmas varoņu darbība notiek Solāra stacijā, tātad telpā, kam nav tieša saskare vai saikne ar planētu. Stacija atgādina kosmosa kuģi, vēsta par tehniku, modernizāciju un metāliskumu, jo visi telpas objekti ir no metāla, taču saglabā reālas telpas izjūtu.
…