Zīdaiņu refrakcijas noteikšanas metodes nav precīzas un to ir grūti izdarīt. Neskatoties uz to, zinātnieki ir nonākuši pie secinājuma, ka līdz 80 % bērnu piedzimst hipermetropi. Tas izskaidrojams ar pārāk īso priekšēji–mugurējās ass garumu, kas zīdaiņiem ir 16 – 18 mm (pieaugušiem cilvēkiem tas ir 24 mm). Tas ir normāls un pārejošs process bērna acī, jo jau pirmajos gados mainās acs garums un refrakcija. Zīdaiņa acs ir vidēji 75 % no pieauguša cilvēka acs.
Tālākajā bērna attīstības procesā, bērnam augot un līdz ar to arī acs ābolam, hipermetropija samazinās un daļai bērnu tā pārvēršas par emetropiju – normālais acu stāvoklis (attēls projicējas tieši uz tīklenes). Šo procesu sauc par emetropizāciju. Emeropizācija ir koordinēts acs un tās elementu augšanas mehānisms, kura uzdevums ir iegūt maksimāli fokusētu objektu attēlu uz tīklenes. Visbiežak acs galvenais fokuss neapstājas uz tīklenes, bet nonāk aiz tās. Notiek miopizācija. Ja jaundzimušajiem hipermetropija ir +4, +5 D , tad 3 – 5 gadu vecumā tā varētu būt +2, +3 D, bet 6 – 8 gadu vecumā +1,5 D. Šis fakts ir jāņem vērā tad, ja hipermetropam bērnam izraksta korekciju. Dažiem jaundzimušajiem hipermetropijas pakāpe ir ļoti augsta. To izskaidro ar to, ka tiek kavēta augļa augšana grūtniecības laikā. To kavē mātes vispārējās slimības grūtniecības laikā un apkārtējās vides kaitīgā ietekme uz māti, iedzimtības iemesli un atsevišķi sindromi.…
