Nobeiguma atziņas.
Pētījumi par hiperaktīvo bērnu uzvedības izpausmēm sākti tikai ar 20. gadsimtu. Sākuma zinātnieki traucējumus bērnu uzvedībā saistīja ar smadzeņu bojājumiem 70.-os gados zinātnieki izvirzīja hiperaktīvo bērnu uzmanības noturīguma problēmas kā dominējošās, bet kustību aktivitāti kā otršķirīgu pazīmi. 1980. gadā ieviesa terminu “uzmanibas deficīta sindroms”, kuru saista ar neuzmanību, impulsivitāti un kustību hiperaktivitāti.
Tiek iedalītas divas galvenās hiperaktivitātes cēloņu grupas- bioloģiskie un psihosociālie.
Problēmas hiperaktīvo bērnu dzīvē sagādā viņu nespēja pielietot atbilstošus uzvedības paņēmienus un koncentrēt uzmanību. Tas apgrūtina saskarsmi ar līdzaudžiem, vecākiem, skolotājiem un rada sarežģījumus mācību darbā.
Literatūras analīze rāda, ka hiperaktivitāte mūsdienu psiholoģijā aplūkota kā īpašs uzvedības traucējumu veids, un hiperaktīvs bērns intensīvāk reaģē uz apkārtējās vides stimuliem. Hiperaktīvo bērnu uzmanība pārāk bieži pārslēdzas. Viņi nespēj ilgstoši sekot kādai darbībai, jo ir traucēta izziņas procesu darbība. Problēmas saistītas ar tīšās uzmanības izpausmēm. Šiem bērniem ir daudz enerģijas, bet darbošanās nav mērķtiecīga.
Hiperaktīvo bērnu uzvedības korekcijā noderīgas ir uzvedības vadīšanas metodes, kā arī rotaļas, kas palīdz gūt pozitīvu emocionālo pieredzi. Tās balstās uz biheiviorisma teoriju, attīstības un kognitīvās psiholoģijas teorijām.
Veiksmīga hiperaktīvās uzvedības korekcija ietver dažādu uzvedības izpausmju pastiprināšanu un pavājināšanu. Pastiprināšana jāplāno, lai nepieņemamo uzvedību aizvietotu ar atbilstošām uzvedības izpausmēm. Tas ir attiecināms uz uzvedības izpausmju biežumu vai intensitāti. Noderīgs pastiprinājuma veids ir uzslava un uzmanības izrādīšana, kā arī smaids un acu kontakts. Tie bērnā izraisa pozitīvu emocionālo pārdzīvojumu.
Hiperaktīvo bērnu uzvedības korekcija ietver uzmanības izkopšanu, impulsivitātes samazināšanu, pārmērīgas aktivitātes samazināšanu un sociālo prasmju veidošanu.
Tā kā bērni ar UDHS sagādā daudz problēmu gan pedagogiem, gan vecākiem, tad vēlams būtu izzināt šo problēmu cēloņus, atpazīt tās pazīmes un prast pielietot dažādas metodes un paņēmienus darbā ar hiperaktīvajiem bērniem. Zinātnieki ir izstrādājuši veselu virkni paņēmienu un ieteikumu, kas atvieglotu mūsu darbu saskarē ar šiem bērniem.
UDHS ārstēšana jāveic kompleksi. Sarežģītākos gadījumos vēlams iesaistīt vecākus, skolotājus, ārstus, psihologus, sociālos darbiniekus. Iesaka darīt visu iespējamo, lai iztiktu bez zāļu terapijas. Ja UDHS neārstē, tas var novest pie nesekmības un nopuietnām personības attīstības problēmām.
…
