-
Hiperaktivitāte
Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
Ievads | 3 | |
1. | Hiperaktivitāte | 4 |
Hiperaktīvos bērnus var iedalīt piecās grupās | 4 | |
Simptomi | 4 | |
Hiperaktivitāti dažādos dzīves posmos jāvērtē atšķirīgi | 5 | |
2. | Vēsture | 6 |
2.1. | Pētījumi | 6 |
2.1.1. | Hiperaktivitātes pazīmes | 7 |
2.2. | Iespējamie cēloņi | 8 |
2.2.1. | UDHS un apdāvinātība | 9 |
Izplatība | 11 | |
Iemesli | 11 | |
Diagnostiskie kritēriji | 11 | |
3. | Dažas uzvedības koriģēšanas iespējas | 12 |
3.1. | Izvēle | 12 |
3.2. | Izmantosi ļaunprātīgi – zaudēsi | 13 |
3.3. | Loģiskās konsekvences | 13 |
4. | Risinājumi, prognozes | 14 |
Pedagoģiskā darba īpatnības | 15 | |
Psihoterapija | 16 | |
Kopsavilkums | 17 | |
Izmantotās literatūras saraksts | 18 |
4. Risinājumi, prognozes
Ģimenes ārsts pieņemšanas laikā ne vienmēr var veltīt pietiekami ilgu laiku, lai objektīvi izvērtētu situāciju; nereti, lai novērtētu situāciju un izvēlētos ārstēšanas taktiku, speciālistam jātiekas ar vecākiem un pacientu atkārtoti. Jāatzīmē, ka vecāku un pedagogu attieksme bieži ir neprognozējama un pat negatīva (vecāki – “mans bērns nav hiperaktīvs, bet viņam vajadzīgas nervus nostiprinošas zāles”, pedagogi – “bērns ar hiperaktivitāti nevar apmeklēt mūsu mācību iestādi un viņam jāmeklē vieta citur”).
Mūsu valstī šī problēma nav adekvāti apzināta, jo šādu ar bērniem un pusaudžiem saistītu situāciju interpretācijā nav vienotas konsekvences arī pedagogu un mediķu vidū: pedagogi uzskata, ka hiperaktivitātes sindromu kā slimību jāpiemēro 10-25% bērnu un pusaudžu. Mediķi tik drūmam situācijas vērtējumam nevar piekrist. Pozitīva ievirze problēmas risināšanā varētu būt pedagogu iepazīstināšana ar hiperaktīva bērna un uzmanības deficīta sindroma medicīnisku pamatojumu.
Vienota rīcības modeļa nav – katrs gadījums ir ļoti atšķirīgs. Ņemot vērā iepriekšminēto, ir ļoti grūti ātri un noteikti izvērtēt dzīves radītās situācijas problēmas, temperamenta un audzināšanas ietekmi uz indivīdu. Vēlams problēmas risināšanā iesaistīt psihoterapeitu vai konsultēties ar bērnu psihiatru, jo nereti sedatīvu vai uzvedību koriģējošu medikamentu lietošana dod pretēju efektu.
Ģimenes ārsts sarunā ar vecākiem var ieteikt speciālista konsultāciju (bērnu neirologs, bērnu psihiatrs vai psihologs), lai vecākiem turpmāk būtu vieglāk rast kontaktu ar bērnu un neciestu bērna tālākā attīstība un uztveres spējas. Kuram gan ir patīkami dzirdēt kritiku par savu bērnu? Taēu, ja savlaicīgi novērsīsim problēmu, necietīs ne mācību process, ne komunikācija!
Biežāk prognoze ir labvēlīga tad, ja var saskaņot visus nepieciešamo ieinteresēto personu viedokļus un stabilizēt konkrētās situācijas pozitīvai attieksmei problēmas risināšanā.
Pedagogi uzskata, ka hiperaktivitātes sindromu kā diagnozi jāpiemēro 10-25% bērnu un pusaudžu. Mediķi tik drūmam situācijas vērtējumam piekrist nevar.
…
Referāts paredzēts studiju kursam "Speciālā pedagoģija". Apskatīts, kas ir hiperaktivitāte, tās iedalījums, pazīmes pēc kā noteikt, pētījumi par hiperaktivitāti, izpausme konkrētos vecumposmos,cēloņi, diagnostika, pedagoģiskā darba specifika darbā ar hiperaktīviem bērniem.
Atsevišķas atsauces nekvalitatīvas.
-
Tu vari jebkuru darbu ātri pievienot savu vēlmju sarakstam. Forši!Uzmanības īpatnības un traucējumi sākumskolas bērniem
Referāts augstskolai25
Novērtēts! -
Hiperaktīvs bērns
Referāts augstskolai22
-
Hiperaktīvi bērni un to integrēšanās iespējas skolā
Referāts augstskolai13
Novērtēts! -
Bērna ar UDHS novērojums
Referāts augstskolai5
-
Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms
Referāts augstskolai12