Dzīvē ir daudz notikumu, kurus nav iespējams vadīt un ieraudzīt. Neviens nevar apstādināt gadalaiku maiņas vai uzminēt, kur iespers zibens. Cilvēku nemitīgā cenšanās izskaidrot šādas parādības radīja reliģijas. Reliģija ir ticējumu kopums.
Hinduisms
Vēsture
Hinduisms, viena no vecākajām pasaules reliģijām. Nozīmīgākā reliģija Indijā. Hinduismam nav viena atsevišķa dibinātāja, tas izauga pakāpeniski no seniem ticējumiem. Jēdziens “hinduisms” ir rietumnieku radīts nosaukums, lai apzīmētu plašu un sazarotu reliģiski filozofisku mācību un rituālu kompleksu, kas veidojies Indijas pussalā apmēram kopš 3000 g. p.m.ē. un no kura vēlāk izauguši budisms, džainisms un sikhisms. Indieši paši savu reliģiozitāti sauc par sānatana dharma – mūžīgo ticību, kur ar ticību tiek saprasts pienākums, kā uzdevums, kas ikvienam indietim ir jāpilda. Veidojies no daudz senākas reliģijas – brahmanisma, kur Indijā pastāvēja jau pirms mūsu ēras. Hinduisms ir attīstījies, saplūstot Indas upes teritoriju apdzīvojušo vietējo cilšu reliģiskajiem priekšstatiem ar vēdu reliģiju, kuru senajā Indijā ienesa ārieši – indoeiropiešu ciltis – apmēram 1500. g. p.m.ē. Hinduisma vēsturē parasti izdala piecus laikmetus:
1) Harapas kultūras laiku (3000. – 1900.g. p.m.ē.);
2) seno vēdu jeb brahmanisma laiku (1200. – 500 g. p.m.ē.);
3) eposu vai klasiskā hinduisma laiku (500.g. p.m.ē. – 1000.g.);
4) postklasiskā hinduisma vai islāma laiku (1000. – 1750.g.);
5) britu Indijas (1750. – 1947.g.) un nacionālās atmodas laiku.
Doktrīnas
Hinduisma mācības būtiskākie reliģiski filozofiskie koncepti sākuši veidoties veidojušies brahmanisma laikmetā un to garīgais pamats ir vēdas un to filozofiskie skaidrojumi –upanišadas.
…
