Antropogēnās erozijas cēlonis parasti ir dabas vides izmainīšana tautsaimniecības, visbiežāk zemkopības interesēs. To stipri var vicināt nesaprātīga lauksaimniecības zemju apsaimniekošana, ignorējot pret eroziju vērstus pasākumus. Kā raksturīgākos piemērus šai sakarā var minēt tīrumu ierīkošanu stāvās nogāzēs daudzgadīgo zālāju vietā, pauguru aršanu zemes virsmas slīpuma virzienā, kūdrāju izmantošanu rušināmkultūru audzēšanai, monokultūru audzēšanu, nesamērīgi liela lopu skaita ganīšanu ierobežotā platībā u.c.
Latvijā visvairāk izplatītākā ir plaknes erozija, kur virszemes ūdens straumes un straumītes vairāk vai mazāk vienmērīgi noskalo augsnes aramkārtu. Tiesa, pilnīgi vienmērīgs noskalojums dabā nav novērojams, jo augsnes virsma nekad nav pilnīgi gluda. Tāpēc virszemes ūdeņi noplūst pa mikroreljefa ievalkām, aiznesot līdzi humusvielas un augsnes sīkākās daļiņas.
Krastu erozijas galvenās izpausmes ir ūdenstilpju krastu izskalojumi, kas rodas ūdens viļņošanās ietekmē, kā arī izskalojumi upju u.c. ūdensteču līkumos un citur. Vietās, kur izskalošanās process neaprimst un kur krastu deformācijas nav deformācijas nav pieļaujamas, krasti un ūdensteču gultnes attiecīgi jānostiprina.
Latvijā vislielāko postu nodara ūdens erozija, kuras būtiska ietekme izpaužas vismaz 370 tūkst. ha liela lauksaimniecības zemju platībā. Ievērojamus zaudējumus nesošai vēja erozijai paļauts ap 30 tūkst. ha zemes. Daļa pret erozijas pasākumu ietilpst meliorācijas darbu kompleksā. Tomēr vislielāko ieguldījumu erozijas samazināšanā var dot zemes apsaimniekotāji, jo no viņu rīcības atkarīga augsnes iekopšanas pakāpe, gan platību izmantošanas veids.
Hidrotehniskie un agrotehniskie pasākumi cīņā pret eroziju varētu būt šādi:
Kontūrgrāvju ierīkošana virszemes ūdens pārvietošanai no nogāzēm;
Vietējās noteces dīķu ierīkošana;
Ūdens uztvērēju (šlukeru), drenāžas filtru un filtraku ierīkošana;
Platību iedambēšana ar nelieliem (0,2 – 0,3 m augstiem) valnīšiem;
Vagošana šķērsām nogāzei.…
