Referāts veltīts vienai no, manuprāt, bīstamākajām deviācijām mūsdienu Latvijā - nenormāli straujajai un plašas masas aptvērušajai ‘heroinizācijai’ [tā atļaušos saukt atkarību no Latvijā pieejāmās spēcīgākās un postošākās narkotikas - heroīnai].
Jūs varētu jautāt, kāpēc es runāju tikai par heroīnu, nevis par narkomānijuii kā tādu? Mana atbilde reizē ir arī šī referāta galvenā hipotēze: cīņa ar narkomāniju (antireklāma, tiesiski – kriminālā darbība, cīņas taktika un stratēģija) Latvijā cietusi absolūtu fiasko (par to lai liecina tas, ka heroīns kļuvis par otro izplatītāko narkotiku Latvijā, un dažās vietās pat par pirmo!iii) tieši tāpēc, ka tā likusi vienlīdzības zīmi starp visām narkotiskajām vielām. Narkotiku lietotāji zin, ka narkotikas ir ļoti dažādas, un ja valsts viņiem sniedz ziņu par to, ka nav būtisku atšķirību starp narkotikām, viņi to noraida kā nepatiesu un turpmāk atsakās uztvert jebkādu ziņu no šāda avota (kas ir sniedzis apzināti melīgu informāciju). Otra referāta hipotēze ir tāda, ka valsts antinarkotiku politika un prakse ir bijusi absolūti nepietiekama, un cīņā ar narkotiku lobijiem ir zaudējusi arī propagandas apjoma ziņā.
‘Heroīnismam’ vēl piemīt viens ļoti nepatīkams “blakusefekts”, tā kā tā ir vienīgā no valstī populārajām narkotikām, ko lietotāji ieņem intravenozi (iešļircinot asinsvados). Tā ir AIDS riska grupa. Šogad Latvija ir ‘izrāvusies’ HIV inficēto tempa ziņā Eiropas valstu “pieciniekā” vai pat “trijniekā”, un tieši mūsu heroīnisti veido šīs grupas lielāko daļu.
Šo jautājumu priekšā it kā nobāl tradicionālās, ar narkotismu saistītās sociālās problēmas, piem., narkomāniem raksturīgā nosliece uz noziedzīgām darbībām, rehabilitācijas dārgās izmaksas un mazā efektivitāte utt.
IEVADS. METODOLOĢIJA.
Šis referāts drīzāk līdzinās brīvai esejai, nevis vairāk vai mazāk zinātniskam darbam. Referāta empīriskais pamats ir gan mana ikdienas tiešā pieredze - piedzīvotais uz ielas, trolejbusā, koncertā utt., gan netiešā - masu saziņas līdzekļos lasītais, dzirdētais un redzētais un no līdzcilvēku stātstiem saklausītais. Papildus šīm, jau it kā automātiski iegūtajām un uzkrātajām, ziņām veicu nelielu eksperimentu ar mērķi iegūt papildus informāciju no Latvijas www lapām. Izmantoju portālu “Delfi” un “Latnet” automātiskos meklētājus, par atslēgas vārdiem izvēloties vārdus “narkomānija” un “heroīns”, ierobežojums bija Latvijas www lapas. Uz šādiem vārdiem meklētāji kopumā man piedāvāja iepazīties ar vairāk kā 200 html dokumentus. Pēc pirmās analīzes atlasīju apm. 35 atbilstošākos, pēc otrās - 15.
Ja referāta uzdevums ir pētīt Latvijas valsts antinarkotiku politiku, un mēs skatāmies, vai valsts izmanto Internetu kā līdzekli šīs jomas mērķu sasniegšanai, tad secinājums ir tāds, ka neizmanto. Vienīgā no atbilstošajām www lapām, kas varētu būt veidota par Latvijas valsts, ne privātpersonu, līdzekļiem, ko atrada automātiskie meklētāji, ir http://www.bernutiesibas.lv. Mēs varam pieļaut, ka valsts Narkotiku apkarošanas birojs vai citas valstiskas un sabiedriskas institūcijas ir izveidojušas šādas īpašas www lapas, bet tas apstāklis, ka tās neatrod Latvijas spēcīgākie Internet meklētāji, tām neliecina par labu.
Visvairāk uzdotajiem meklēšanas parametriem atbilstošu dokumentu (rakstu) mums piedāvā reģionālo masu mediju www varianti: Jelgavas avīze “Zemgales Ziņas” [www.zz.lv] un Liepājas www.media.lv. visi pārējie dokumenti liecina par to, ka tie publicēti www lapās kas nespecializējas uz šādu tematiku. Tāds, piem., ir raksts “Heroīns” no vīriešu žurnāla “KLUBS” [www.klubs.lv].
Ja mēs iedomājamies situāciju, ka esmu tā vai citādi saskāries ar heroīnu (piem., esmu kļuvis atkarīgs vai atkarīgs ir kāds no man tuviem cilvēkiem) un vēlos iegūt pēc iespejas izsmeļošāku un daudzpusīgāku informāciju par to, piem., kurā vietā iespējams meklēt un saņemt palīdzību, es Latvijas www lapās to neatrodu.…
