Nobeigums
VHC ir īpaša vieta infekcijas patoloģijā gan pēc problēmas sarežģītības, gan pēc ierobežotās perspektīvas, proti, ka tuvākajā nākotnē varētu šo infekciju pakļaut pilnīgai kontrolei. Vairākumam ar HCV inficēto slimības process kļūst hronisks. Vienīgā iespēja, kā organismu atbrīvot no vīrusa, ir antivirusālā terapija. VCH ir raksturīgs ilgstošs inkubācijas periods, īpatna imūnpatoģenēze, 75-95% inficēto akūtais periods noris bez simptomiem, 80-90% gadījumu slimība ir hroniska, bieža 30-50% pāreja aknu cirozē un hepatokarcinoma (ik gadu 2-3% aknu cirožu pēc HVHC). VHC ir sistēmiska daudzorgānu slimība. No HCV pārneses veidiem mūsu dienās par galveno infekcijas izplatītāju kļuvis narkoatkarīgais, t.i.,narkotisko līdzekļu intravenoza ievadīšana. Nozīme ir arī infekcijas pārnesei ar asinīm un to preparātiem, medicīniskām procedūrām, kas saistītas ar ādas vai gļotādas bojājumiem, kā arī dzimumsakariem, it īpaši, ja partneru maiņa notiek bieži, un nejaušai saskarei ar inficētām asinīm un ādu sadzīve vai darbā.
HCV inficējas diagnostikas pamatā ir enzimoloģiskie (ALAT), seroloģiskie in virusoloģiskie testi (AV HCV, HCV RNS, polimerāzes ķēdes reakcija).Pareizas ārstēšanas taktikas izvēlē nozīme ir vīrusa genotipa un vīrusslodzes noteikšanai. Ievērojot izstrādātos un saskaņotos ārstēšanos principus (medikamentu devas atbilstību ķermeņa masai, likumu stopping rule, likumu 80/80/80, izvēli, līdzestību), iespējas paplašināt terapijas indikācijas, samazināt vai novērst blaknes, iekļaut ārstēšana arī slimniekus ar tā saukto maigo hepatītu, pacientus ar aknu fibrozes un/vai cirozes pazīmēm, kā arī nerespondentus, alkoholiķus un narkotiku lietotājus. Izmantojot kombinēto terapiju var iegūt ļoti labus rezultātus. (1)
…
