Norvēģu dramaturgs Henriks Ibsens ir viens no ievērojamākajiem XIX gadsimta rakstniekiem. Ibsena darbi ir uzrakstīti pusgadsimta laikā (1849 – 1899), ar izvirzīto darbu problēmu asumu, ar orģinālo māksliniecisko formu, ar jauna tipa sociāli psiholoģiskas drāmas izveidojumu saviļņoja teātra dzīvi Eiropā un spēcīgi ietekmēja pasaules dramaturģijas attīstību.
Henrika Ibsena dzīves gaitas sākās nelielā norvēģijas pilsētiņā Šīnē 1828. gada 20. martā turīga komersanta ģimenē. Henriks bija tikai astoņus gadus vecs, kad tēva b ankrots radikāli mainīja ne tikai ģimenes stāvokli, bet arī apkārtējās sabiedrības attieksmi pret to. Skolā zēns mācījās sekmīgi, īpašas spējas parādīja literatūrā un zīmēšanā, tomēr doma par augstākās izglītības iegūšanu bija jānoraida. Visai agri Henrikam Ibsenam nācās kļūt patstāvīgam. 1844. gadā viņš devās uz netālo pilsētiņu Gimstadi, kur vairakus gadus strādāja par aptiekāra palīgu. Brīvajos brīžos Ibsens nodarbojās ar literatūru, daudz lasīja un sāka rakstīt dzejoļus.
Liela loma Ibsena pasaules uzskata veidošanā bija 1848. gada revolucionārajiem notikumiem Eiropā. To atspulgs un viņa simpātijas revolucionāriem guva izpausmi vairākos dzejoļos un rakstnieka pirmajā dramatiskajā darbā „Katilīna” (1849), kas sarakstīta divdesmit gadu vecumā.
Ibsena drāmas varonis ir vīrišķīgs un garīgi spēcīgs romiešu patricietis, dumpinieks, kas saceas pret pašlabuma tīkotājiem senātā un sapņo par Romas republiksa varenības atjaunošanu. Katalīnas bojāeja atainota ne tik daudz kā senāta uzvara, bet vairāk kā paša varoņa iekšējo pretrunu rezultāts. Lugā izvirzīts jautājums par cilvēka aicinājumu un dzīves mērķi, kurš vēlāk kļuva par vienu no galvenajām problēmām Ibsena dramaturģijā. Ja varonis neatrod savu aicinājumu, savu augstāko dzīves mērķi un nepakļauj tam visus nodomus un spēkus, tas neizbegami iet bojā. …
